| Alkoholiķa piezīmes |
Sep. 29th, 2016|03:08 pm |
Kaut kur tur.
Atkal dzērumā.
Es pētu asins pleķus uz ielas. Tie mainās, maina atrašanās vietu un formu un pat sacenšās savā starpā vai arī varbūt tomēr nē. Tas ir tāpat kā viņas vārds, ko es izrunāju pirms 10 minūtēm un nu šķiet, ka tas kaut kur plivinās apkārt atbalsojoties te vienas mājas te otras sienā. Kuš. Pārāk skaļi tas sāk izklausīties. Es jau nemaz negribēju tā, tikai kaut kā izspruka. Taču tie asins pleķi tiešām ir kaut kas. Es tur ieraugu te King Kongu, te sniegacilvēku, te Budu. Idilli izbojā vietējie talibi, maršējot uz tuvāko točku. Nu labi, kaut kādi 16 gadus veci tīnīši, kuri dzīvē neredz tālāk par saviem degungaliem. Zvēru, pat dzirdēju tikko AK-47 zalvi un arābu mēli. Nu nē, tās bija troksnis kā kāds meta savas čabatas pret mājas sienu. Nevermind. Atkal klusums. Es te sēžu ar savu asins budu un pēkšņi sajūtos nobriedis un dzīvesgudrs, apgaismots, sajūtos kā sena dvēsele. Tagad var mirt laimīgs, ko tad vēl var dzīvē vajag kā sasniegt apgaismību? Vai tad tas nav kārtīga sevis cienoša cilvēka mērķis? Labi, Buda, man gana šai naktij. |
|