|
Mar. 13th, 2015|02:45 pm |
Rīta kafija. Nedaudz melnā balzāma. Vienalga. Šodiena bija tā diena. Tā diena kas bija citādāka. Tā diena, kas bija iecerēta citādāka un pat caur visai biezajai kārtai ikdienisķās nožēlojamības tas bija jūtams. Rihards pusapģērbies sēdēja pie galda, uzlicis kreiso plaukstu uz kafijas krūzes un labo ieslidinājis savos matos uz pakauša, viņš apcerēja dienas turpmāko gaitu. Viņš gaidīja tumsu, lai uzvilktu savu melno ādas mēteli un dotos pretīm gaismai. Uz galda, gandrīz pie pašas palodzes stāvēja melna klade cietajos vākos. Rihards pats smīkņāja cik tā bija stereotipiska vajadzībām, kurām viņš to izmantoja.
Laiks šeit tiek skaitīts vilcienos. Burtiski. Tas bija trešais vilciens, ko Rihards dzirdēja pēc pamošanās un uzmetis somu plecos viņš devās uz mežu. |
|