|
Mar. 12th, 2015|11:54 am |
|
..cirtaine brūnie mati bija nokrituši viņai pāri acīm. Viņa raudāja. Viņa aurošana fonā izklausījās pēc pērkondārdiem vētrā un šķita, ka tas viss ir tikai tālumā. Tikai nākamais sitiens tieši pavēderē atgrieza viņu realitātē, šeit un tagad, un atkal no jauna tas lika viņai justies nožēlojami un pazemojoši. Viņš tikai turpināja kliegt. Vēljoprojām viss, ko viņa saklausīja ir tikai troksnis - reizē tik tuvu, reizē tik tālu. Līdz nākamais sitiens, tieši mērķēts pret žokli, viņu izslēdza. Melns klusums. |
|