|
Sep. 8th, 2018|01:39 am |
Tu spēlējies ar savu psihi. Ļauj tai nonākt nelaimē. Ļauj tai tikt plosītai kā kokam vētrā. Varbūt Tev interesē, kas paliks pāri. Kas izturēs. Kas ir solis tālāk? Vai ir solis tālāk? Tu domā, ka ir kontrole. Tici, ka ir kontrole. Tici, ka redzi kā patiesībā ir. Varbūt Tu nespēj neticēt? Ja Tu neticētu tas apgrieztu Tavu pasauli kājām gaisā. “Es jau neesmu tāds”, nodomā Tu un aizgriezies. Taču varbūt es Tevi tikai mulsinu. Apzināti. Izbaudot. Varbūt tomēr kontrole arī ir savā vietā. Viss šis pašdestruktīvais process a.k.a dzīve ir kā iešana pa kāpnēm lejup tumsā. Nekad nezini vai nākamais pakāpiens eksistē. Nekad nezini vai ar nākamo pakāpienu Tu nekritīsi. Bezdibenī. Dzīlēs. Citā dzīvē. Baisi pazīstamā. Un smaidīsi ar to smeldzīgi nolemto sajūtu iekšās. Varēja arī citādāk.
Kas ir šis? Atspoguļojums. Pelde naksnīgos ūdeņos. Absolūts līdzsvara moments, šūpojoties. Tas mirklis īsi pēc pistoles gaiļa nospiešanas, kad Tu esi lode, kura vēl nav sastapusies ar realitāti un lido pilna enerģijas un jēgas. Tas mirklis, kad Tu piedzimsti triumfējošs un vēl nesaproti, kur Tu esi nonācis. Tas moments, kad Tu nospied uz gāzes pedāļa pilnā pārliecībā, ka esi ielicis atpakaļgaitā, taču sāc virzīties uz priekšu. |
|