Tā kā dzīvē viss ir labi un es jūtos burvīgi, atklāšu jums vienu noslēpumu, ko esmu turējis sevī apraktu, kopš Cibu pameta Deniss.

Es nobijos, ka viss tiks aizvērts, sazinājos ar Inbox un nopirku Cibu.

Tas, ko jūs visi te rakstāt, jau ilgu laiku pieder man.

Biju Mišelas Gurēvičas koncertā. Viņa mani patiesi aizkustināja (kā vienmēr). Centos tikt beksteidžā, lai sarunātu savu dalību viņas pavadošajā grupā (speciāli nācu viss melnā - zilā žakete novilkta un salocīta manās rokās). Es ienāktu beksteidžā ar vārdiem, ka viņi ir absolūtākā pasaules klase. Tad es apsēstos un ar mazliet viltīgu smaidu (it kā zinādams viņas nākošā gada horoskopu) teiktu: “Es nespēju neatnākt un neuzrunāt jūs, mīļie, jo es redzu un es dzirdu savā galvā, kā mana klātbūtne un basa un vietām uz 2. ģitāras paceltu šo mūziku pārpasaulīgā līmenī. Jums jau ir liegi psihodēliska dimensija, pateicoties burvīgajam skotu baritona ģitāras spēlētājam, taču es jums [Mišelai, baritonistam un bundziniekam] piešķiršu 4. dimensiju. Zemes un kosmosa ass faking dimensiju. Straight to fucking Saturms pentagon and back. Tā būs grandiozā kiča pārdoze! Pasaule ko tādu nenūs pieredzējusi!”

Sukas apsargi neielaida mani beksteidžā. Beigās mani kā vienu no pēdējiem izdzina no zāles. Un, ārā pīpējot, sajutos kā sūda stalkeris. Tā sākās mans mājupceļš.

Labi izdejojos.

Mikromotivācijas. Mikromotivācijas ir dzīves laimes un panākumu atslēga.

Man kopš 2004. gada 20. janvāra pieder Sviesta Ciba.

Frosty the Snowman going, I'm going.

Stimorol and Timotei.

Atzīšos- mīlu savu ģimeni un draugus.

Mani dzīvē uzjautrina daudz kas. Taču man īpaši smieklīgs šķiet t.s. neveiklo ķirzakcilvēku fenomens. 

Pašiem savs gāzes katls.

Atcerieties tādu dročītāju kā nulle? Tas frīks pirms padsmit gadiem aizgāja no darba LR1, lai varētu dzīvot pie mammas un 24/7 edžot, masturbēt, skatoties interneta porno. Es, būdams lētticīgs, to humanoīdu piesaistīju savam šīs vasaras ierakstam, ieskaitīju avansu, un viņš mani uzmeta. 

Tikai pēc tam no Rudaka uzzināju, ka to kropli ar visu mammu izlika no dzīvokļa, un viņš tagad ir bomzis. Cilvēkiem, kuri no manis izkrāpj manu dzīvības avotu (vienalga kādā formā) es vēlu izplēnēt.

The longer the hammer, the greater the force. The harder you swing it, the harder it hits.

Savlaicīgi ziņoju par incidentu.

Ceru, ka leitesti ir ded pa permanento. Galu galā šīs ir dienasgrāmatu portāls nevis civilizācijas nišu socializācijas centieni. Mēs visi būtu pilnīgāki, ja komentāri būtu off by default.

Publiskā skola ir kā tehnokrātisks gāzes kambaris, cilvēka dievišķās dzirksts apslāpēšanas galvenais mehānisms. Jebkura autentika tiek iemīta zemē, nospļaudīta un nozakāta ar mērķi mainīt indivīda iekšējo balsi - lai tā sāk iztaujāt pati sevi.

No noklausītā: pa vilcienu Jelgava - Rīga no viena gala uz otru auļo divpadsmitadīgi puikas, lec pāri pakāpieniem, smejas un jautā viens otram : “Tu cik apdēdi? Veselu?”

Tieši šī Satī Gnozīne ir mani aizkustinājusi visdziļāk, jo es to uztveru kā romantiskuma personifikāciju mistificētā realitātē. Romantiskums un cerības nots, kas retos brīžos pavīd cauri mistērijas miglai. Kā uzplaiksnījums, kam tavi sensori tika spodrināti jau kopš pirmo reizi iemīlējies vai, nezinu, nodarīji kādam ļoti, ļoti pāri.

Dīvaino sajūtu šobrīd netrūkst, bet visspilgtāk no sirds klauvē disonanse, ka jādodas projām tieši tad, kad dzīve beidzot šķiet plus mīnus laba un (ļoti iespējams pirmoreiz dzīvē) spēju sevi redzēt pašreizībā pavadām ilgāku laiku. Oh well.

no noklausītajām sarunām:

Latvijas Nacionālās Operas vietu ierādītājas starpbrīdī spēlē spēli "Uzmini skatītāju":
- Vai viņa sēž mūsu pusē?
- Jā?
- Vai tā zilajā žaketē?
- Nē.
- Vai viņa šobrīd skatās pa kreisi?
- Nē.
- Vai viņai ir tumši mati?
- Jā.