| |
[30. Okt 2012|11:36] |
Šodien ir nu tā, ka līdz asarām. Tiešām - ja nebūtu darbā - kaut ko sašķaidītu vai vienkārši raudātu spilvenos.
Kāpēc? Jo es apskatījos video no pēdējā semināra. Ko es esmu darījis 2 gadus? KO?!?!?!? Spēlē es joprojām kustos kā līkkājains pelmenītis - nekāda plūduma, nekādas elegances.
Varbūt vienkārši visam jāatmet ar roku un jāatzīst, ka fiziskās aktivitātes nav mana spēcīgā puse...
FML |
|
|
| |
[25. Okt 2012|17:01] |
Vispār jau man patīk domāt, ka es esmu baigi tolerants, liberāls, atvērts jaunām idejām and shit. Bet patiesībā daudzos gadījumos iekšējā sajūta man saka, ka es varu pieņemt cilvēka atšķirīgo viedokli tikai, ja viņš atzīst, ka viņam nav taisnība.
"The greatest enemy of knowledge is not ignorance, it is the illusion of knowledge." S.Hawking. To es stāstu saviem studentiem, bet pats reizēm aizmirstu. |
|
|
| Cepiens |
[16. Okt 2012|13:50] |
Cepiens ir tik spēcīgs, ka pat nezinu kā to aprakstīt. Domājat tas ir par autortiesību nodokli? Ne sūda! Par izglītību.
Pēdējā laikā sanācis intervēt vairākus cilvēkus - studentus. Tiek meklēts zaļš gurķis, līdz ar to prasības teju nekādas. Bet tas VĀJPRĀTS kas nāk... Nekādu zināšanu par nozari, nekādu interešu, nekādu ambīciju. Es esmu sašutis par mūsu izglītības sistēmu līdz sirds dziļumiem. |
|
|
| |
[20. Sep 2012|11:37] |
Nez kādā vecumā bērniem sāk parādīties (vai drīzāk - kad var sākt pamanīt) raksturiezīmes, ko viņi principā saglabās visu mūžu.
Šorīt nez kāpēc atcerējos kādu sarunu ar savu vectētiņu. Man varēja būt gadi 4, mēs pētījām kaut kādu grāmatu par padomju armiju, kurā līdzās atomzemūdenes šķērsgriezimam (ko atceros visspilgtāk) un dažādai armijas tehnikai, bija arī uzpleču attēli. Tad nu mēs ar vectētiņu mēģīnājām izspriest kādi pagoni kuram pienākas.
Es izvēlējos būt vecākais mičmans, jo viņam bija melni uzpleči ar trīs zvaigznītēm (skaidrs, ka trīs ir labāk par divām un melns ir vienkārši smuki) - http://en.wikipedia.org/wiki/File:Rank_insignia_of_старший_мичман_of_the_Soviet_Navy.svg
Vectētiņam tika piešķirts kapteiņa rangs, jo arī 3 zvaigznītes un melnas strīpiņas - http://en.wikipedia.org/wiki/File:Rank_insignia_of_капитан_1-го_ранга_of_the_Soviet_Navy.svg
Taču pēc īsas diskusijas par to, ka kapteinis ir galvenāks par mičmanu, es sapratu, ka gribu būt flotes admirālis - http://en.wikipedia.org/wiki/File:CCCP_navy_Rank_admiral_flota2_infobox.svg
Šī īsā stāsta morāle ir tāda, ka arī tik agrā vecumā man patika minimālistisks dizains un faktūras, bet esmu gatavs upurēt savas estētiskās prasības par labu varai. Es noteikti biju ļoti smieklīgs bērns. |
|
|
| |
[10. Sep 2012|20:57] |
|
Kumu šobrīd lieliska ekspozīcija - Igaunijas mākslinieku darbi padomju laikā. No šīs ekspozīcijas patiesībā gaidīju vismazāk, bet atmiņās kavējos joprojām. Man šķiet, ka labs modernās mākslas darbs ir tāds, uz kuru paskatoties ir pilnīgi skaidrs, kas tajā attēlots, pat jā ir vērtību maiņa vai gaismas refrakcija. Tiesa tam, ka man ir pilnīgi skaidrs, kas ir attēlots konkrētajā darbā var nebūt absolūti nekāda sakara ar to, ko patiesībā domājis konkrētais mākslinieks.
Man ir pilnīgi skaidrs, ka Johanness Saals ar savu "Metropoli" ir attēlojis Adama Smita rakstīto par to, ka cilvēki no laukiem, pārceļoties uz pilsētu, zaudē savu zīmīgumu un identitāti. Skaidrs, ka ja pat neesi pirmais puisis (meita) ciemā, tad mazā sādžā tu esi būtiska sabiedrības sastāvdaļa. Bet pilsētā tu esi nekas - stāvs bez vārda - anonīma seja publiskā telpā. 18. gadsimtā tā bijusi vesela sērga - strādnieki, kas no laukiem pārcēlās uz industriāli attīstītajām teritorijām bieži vien beidza savu dzīvi ar pašnāvību. Līdzīga situācija bija arī 20. gadsimtā ar ķīniešu imigrantiem ASV, tiesa tur strādniekus savā varā pārņēma opijs un tikai pēc tam sekoja nāve.
Es gan nevaru iedomāties kā tas ir - dzīvot tik ciešā kontaktā ar kādu, kuru nav iespēja izvēlēties, bet kas ar varu ienāk tavā dzīvē. Mani ļoti apmierina fakts, ka nepazīstu gandrīz nevienu savu kaimiņu. Man patīk šī pilsētas anonimitāte. Bet varbūt tādēļ, ka citādāk nekad neesmu dzīvojis.
( Un pati metropole... ) |
|
|
| |
[28. Aug 2012|16:46] |
|
Brīvdienās šķirstīju "Pastaigu" un nesapratu kas notiek modes pasaulē - žurnālā bija bilde no Vivienne Westwood rudens kolekcija. ŠĀDA. Pirmkārt, man ir skumji, ak kaut kas tāds vispār pārvietojas pa mēli. Otrkārt, šī kolekcija kopumā nebūt nav tik sūdīga kā šī bilde. Iespējams, ka žurnālā tas bija minēts kā ne pārāk veiksmīgs modes paraugs vai arī hipsterisma ekspansija, bet to es vairs neizlasīju, jo žurnāls tika novākts tālāk no manām jūtīgajām acīm.
Bet ne viss ir sapuvis Dāņu karalistē. Tajā pašā dienā arī uzdūros vietējai kolekcijai, kas man patiešām patika. Cik spēju atcerēties - pirmā Latviešu kolekcija, kas man patīk pilnībā, nevis tikai atsevišķas detaļas - One Wolf rudens/ziemas kolekcija. Šodiena arī iezīmē liktenīgo brīdi manā dzīvē, kad pirmo reizi redzēju leopardādas imitācijas apdruku, kas bija iekomponēta kopējā tēlā tā, ka man nelikās pilnīgs lētums.
Some faith in humanity restored.
Nē, es netaisos būt jaunais Deniss vai Jaroslavs. |
|
|
| Ceļojums laikā |
[19. Aug 2012|15:49] |
|
Vakar bija diezgan savdabīga pieredze - Gothic Weekend Depo.
Pirms seta sēdēju un vēroju publiku un viss notiekošais tik ļoti atgādināja Krēslas stundas. Tas bija 2004. gads? Tik ļoti nekas nav mainījies, ka tā vien likās, ka tūlīt pa durvīm būtu jāienāk ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) antikrists, daeve, cruelty, chimera vai ravena. Nez mums maz būtu kopīgas sarunas tēmas, ja tiešām atkal apsēstos pie viena galda, pat ja ar satiktajiem Cibas personāžiem teju ne vārda nepārmiju?
Bet daži personāži vijas gadiem cauri, tiesa Peksis pamatīgu vēderiņu uzaudzējis. |
|
|
