|
20. Sep 2012|11:37 |
Nez kādā vecumā bērniem sāk parādīties (vai drīzāk - kad var sākt pamanīt) raksturiezīmes, ko viņi principā saglabās visu mūžu.
Šorīt nez kāpēc atcerējos kādu sarunu ar savu vectētiņu. Man varēja būt gadi 4, mēs pētījām kaut kādu grāmatu par padomju armiju, kurā līdzās atomzemūdenes šķērsgriezimam (ko atceros visspilgtāk) un dažādai armijas tehnikai, bija arī uzpleču attēli. Tad nu mēs ar vectētiņu mēģīnājām izspriest kādi pagoni kuram pienākas.
Es izvēlējos būt vecākais mičmans, jo viņam bija melni uzpleči ar trīs zvaigznītēm (skaidrs, ka trīs ir labāk par divām un melns ir vienkārši smuki) - http://en.wikipedia.org/wiki/File:Rank_insignia_of_старший_мичман_of_the_Soviet_Navy.svg
Vectētiņam tika piešķirts kapteiņa rangs, jo arī 3 zvaigznītes un melnas strīpiņas - http://en.wikipedia.org/wiki/File:Rank_insignia_of_капитан_1-го_ранга_of_the_Soviet_Navy.svg
Taču pēc īsas diskusijas par to, ka kapteinis ir galvenāks par mičmanu, es sapratu, ka gribu būt flotes admirālis - http://en.wikipedia.org/wiki/File:CCCP_navy_Rank_admiral_flota2_infobox.svg
Šī īsā stāsta morāle ir tāda, ka arī tik agrā vecumā man patika minimālistisks dizains un faktūras, bet esmu gatavs upurēt savas estētiskās prasības par labu varai. Es noteikti biju ļoti smieklīgs bērns. |
|
