| |
[22. Aug 2026|18:10] |
No reklāmām internetā:
“Hästens gulta atvērs tev acis”
“Laipni lūgti bio atkritumu pārstrādāšanas nākotnē” |
|
|
| Tikko pie Dekatlona gandrīz sirdstrieķu ķēru. |
[19. Aug 2026|19:28] |
Man tur sakrāti kontā kkādi 53xx punkti, vēl 700 vajag un būtu 15eur kupons. Diemžēl 600 no tiem dzēsīsies burtiski pēc pāris nedēļām, attiecīgi kupons, kāds nu sanāk par tiem jāņem jau tagad. Tad nu tā kā man ķēdes eļļu vajag, braucam garām, nolemju ieskriet. Bet nu mobā es visiem appiem nesen nodzēsu visus datus, attiecīgi aps prasa ielogoties par jaunu. Es automātā -> ieiet ar Google kontu, un tad sapratu, ka tgd viņš ir piesaistījies Google e-pastam, kurš NAV piesaistīts esošajam kontam. Nu un man skaisti rāda 0 punktus, 0 pirkumu vēsturi un vispār jauks un skaists sākums.
Atceros, ka pirms aplikācijas šito visu tak varēja izdarīt caur webu un tur man pat bija jābūt visām parolēm pieglabātām, utt. Labi - s**s ar to aplikāciju, eju caur webu. A šis ķēms - man vispār nekur neprasa ielogoties, pārielogoties, pārlogoties vai jebko, bet automātiski atver arī webā to pašu kontu ar visām nullītēm. Jopcik! Nu uz godavārda man gan jau veikalā neticēs, ka viss ir, tikai te neko neredz. Kaut kādā stulbumā jau sāku mainīt e-pastu sistēmā uz to, uz kuru tas konts ir, bet tad sapratu, ka tas laikam tiešām ir ātrākais veids, kā dabūt patiešām tukšu arī īsto kontu (vai netikt vairs īstajā iekšā). Atcerējos, ka app data tak var izdzēst arī vēlreiz, notīrīju to aplikāciju un šoreiz jau logojos caur e-pastu. Uff - šito laimi redzēt, ka nekas nekur nav pazudis. :)
Tgd mājās no datora būtu jāsakārto tas bardaks - kaut kā jāpiedabū izdzēst to nepareizo Dechatlon kontu, lai nejauc vairs nevienam nekad galvu, un iespējams, jāsasaista īstais es Google kontu, lai es pati kkad neapjaucos vēlreiz. |
|
|
| |
[19. Aug 2026|17:11] |
no noklausītas sarunas aptiekā:
"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag." |
|
|
| |
[19. Aug 2026|00:38] |
no sarunas ar ChatGPT:
(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)
- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?
- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju |
|
|
| |
[14. Aug 2026|09:39] |
Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini. |
|
|
| Par ko es runāju ar ChatGPT |
[13. Aug 2026|10:06] |
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?
ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju. |
|
|