| Lauku "klusums" |
[2. Maijs 2026|22:19] |
Paēdu vēlas vakariņas, izdzēru kakao un izdomāju - jāiet pēcsaulrieta pastaigā. Pēc ēšanas tāpat vajag pakustēties un visas rūcināšanas ir beigušās - būs miers un klusums, būs tiiik jauki un pavasarīc. Ha, ha, ha - joks, protams. Jo bija bumsi, bumsi, bumsi, bumsi. Jau dažus gadus regulāri no pretējās puses nāk šis bumsi bumsi, bet mājas tur tik tuvu nav - kādas pāris pļavas un mežs līdz tuvākajām. Domāju - varbūt ar mašīnām un teltīm sabrauc vai kas visādi idioti.
Parasti šādos gadījumos uzreiz griežos riņķī un eju atpakaļ mājā. Bet šoreiz gribējās to pavasari pabaudīt, tā nu gāju. Jo tālāk gāju, jo skaļāk sānos palika tas bumsi bumsi. Izlēmu iet izlūkos skaņas virzienā, kamēr pļavās vēl tīri īsa zāle un ērces cerams vēl nedabūšu. Paeju garām vienai mājai - šie nav vainīgie. Bailīgi noeju gar pagalmu nākamajai, kuriem vēl skaļāks tas bumsi bumsi, - tie arī izskatās nav, jo jāiet cauri tumšam mežam, ko negribējās, jo deviņi jau kā nekā. Padevos.
Reiz mutere teica, ka tas esot no šautuves. Es nodomāju - nevar būt, tur tač cik kilometri. Lai gan, ja taisnā līnijā paskatās, tik daudz nemaz nav. Kādi 2 varbūt? Laikam šai būs taisnība, jo virziens ir īstais. Pretīgie mednieki. Nākošreiz būs jāpaņem ritenis un jāaizbrauc uz to pusi pa ceļu izlūkos paklausīties.
Klusuma nav nekur. Varbūt vienīgi meža vidū. Ja paveicas. |
|
|
