| Būt intravertam |
[6. Maijs 2009|20:48] |
Tā jau runā, ka cilvēkus var iedalīt divās daļās - ekstravertajos un intravertajos (daudziem vispār ļoti patīk cilvēkus dalīt). Bet īstenībā mēs šos jēdzienus lietojam vietā un nevietā, pa labi un pa kreisi, priekšā un pakaļā. Jo mums pat nav īstas skaidrības, ko tie īsti nozīmē. Ir tikai nojausmas/iedomas. Tā nu es uzrakstīšu (piedodiet par tulkojumu), kādi mēs - intraverti esam. Vismaz kādas īpašības mums bieži (protams, ne vienmēr un ne obligāti visas) piemīt. Varbūt jums arī noder, ja kādu tādu pazīstat. Esiet saprotoši!
Un vēl - kaut arī mēs esam mazākumā, visiem ekstravertiem gribu pateikt vienu lietu: MŪS NEVAJAG MAINĪT.
Mēs esam klusāki un pārāk daudz neizrādāmies. Tāpat arī visu laiku nesmaidām kā saulīte. Bet tas nenozīmē, ka esam dusmīgi vai noskumuši.
Mēs pārāk daudz nerunājam, ja vien neesam kk salietojušies vai aizrāvušies par tēmu, kas mums ir ļoti svarīga/nozīmīga.
Mēs nestāstām dažādas personīgas lietas kuram katram.
Mums ļoti nepatīk, ja kāds ielaužas mūsu personīgajā zonā/atrodas pārāk tuvu bez mūsu atļaujas.
Mums ļoti patīk domāt/plānot/štukot un darīt visādas citādas domājošas/radošas lietas.
Mums patīk izvērtēt notikumus/pasākumus/aktivitātes - ja tie liekas nevajadzīgi, stulbi vai smieklīgi, mēs droši vien atteiksimies tajos piedalīties/iesaistīties.
Mūs kaitina sarunas par neko/tukša muldēšana. Mēs vispār parasti runājam īsi un konkrēti/mums nepatīk liekvārdība.
Mums patīk pavadīt laiku vienatnē. Patiesībā mums tas ir pat nepieciešams.
Mums nepatīk skaļi trokšņi/mūzika. Mums ir nepieciešams miers un klusums. Lai gan labprāt dažreiz paklausāmies arī mūziku, piemēram, mašīnā - un skaļi. Bet pēc mūsu noteikumiem - gribam, klausāmies, negribam - neklausāmies. Un paši izvēlamies, ko.
Mums nav nepieciešams visu laiku būt cilvēkos, lai justos labi/laimīgi. Mēs pārāk daudz nesocializējamies.
Mēs obligāti neesam kautrīgi.
Mēs spējam paši sevi izklaidēt/atrast nodarbošanos. Mums nav vajadzīgi citi, kas mūs izklaidētu/lai mēs varētu izklaidēties.
Mums ir mazāk labu draugu (laba daudz nemaz nevajag). Bet ir diezgan daudz paziņu.
Pārlieka socializēšanās/būšana cilvēkos/piedalīšanās grupas aktivitātēs/pasākumos mūs ļoti nogurdina un iztukšo. Bet mēs gūstam enerģiju, pavadot laiku vienatnē.
Mēs negribam būt pilnīgi vientuļnieki - mēs vēlamies mīlestību, ģimeni, dažus draugus savā dzīvē.
Mums patīk fokusēties uz dažām lietām nevis uz viss kaut ko.
Mums nepatīk, ka mums traucē vai pārtrauc, kad mēs kk darām. Arī pārsteigumi mums īpaši nepatīk.
Ja mums jāizvēlas, kā pavadīt dienu/vakaru - palikt mājās vai kaut kur doties (uz tusiņu), mēs parasti izvēlēsimies pirmo variantu.
Mēs parasti esam diezgan mierīgi. Izteiktas emocijas un drāma mums nepatīk.
Mēs esam ļoti inteliģenti un radoši.
Mums patīk rituāli.
Mēs esam teritoriāli.
Mums nepatīk, ja kāds ņem/aizņemas mūsu lietas bez mūsu piekrišanas (un pēc tam nenoliek atpakaļ tajā pašā vietā), vai meklē kk mūsu mantās bez prasīšanas (ja kaut ko vajag, tad pajautā, mēs to atradīsim), ja ēd no mūsu šķīvja, ja ierodas/apciemo bez brīdinājuma, ja skatās pār plecu, ko mēs darām (ja gribēsim, paši parādīsim), ja mūs apskauj (ja vien kk veidā nav dota mūsu piekrišana to darīt - tad lūdzu, bet tikai tad). |
|
|
| Piespēles: |
Man reiz teica, ka es esot intravertākais cilvēks, kādu konkrētā persona pazīst. Toreiz man tas nelikās forši. Tagad liekas, jo nav ne vainas. Tas, ka es netusējos 20 labāko draugu vidū piektdienā Esītī nenozīmē, ka es ar kaut ko esmu sliktāka.
Tieši tā. Tas, ka mēs esam savādāki, nenozīmē, ka tāpēc uzreiz sliktāki.
Un vispār par Esīti neko labu neesmu dzirdējusi;).
Ne savādāki, bet citādāki ;)
Es vēl nesen tā izsecināju, ka mēs esam tendēti uz kvalitāti, kamēr ekstraverti - uz kvantitāti un tā "uh un ah" jeb tā pa virsu.
Varbūt arī tas. Ja smagā formā. Galvenais, ka kvalitāte svarīgāka par kvantitāti. Labāk mazāk, bet labi. Bet grūti pēc tam novilkt robežu, kur sākas perfekcionisms. Bet mainīt sevī to tāpat es nevarētu. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}