> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Septembris 15., 2007

12:58 - Uzbrukums Man takš aizvakar sakoda suņi :/ Nācu mājās deviņos vakarā no tuvējās Maximas, kopā ar bēbīti, čučēja ratos. Man ir 2 varianti - iet pa Liepājas ielu, ar līkumu, vai pa Mežotnes-Ozolnieku, kur ir pavisam ātri. Daudzreiz jau tur iets! Tur visapkārt pilnas sētas ar suņiem, bet viņi vienmēr ir sētās! Tā kā man bērnībā viens milzenis gandrīz aci izkoda ārā (no tā man tā rēta pie deniņiem), es no suņiem nevis baidos vēl vairāk, bet tieši iemācījos, ka baidīties nedrīkst! Un biju droša, kā pēc tā visa, kas toreiz bij jāpārdzīvo, nekad vairs neļaušu suņalopam darīt man pāri, lūk. Bet šoreiz, tieši pusceļā, skatos - skrien man virsū divi mežoņi. Es viņus zinu - tieši no šīs te sētas, kas blakus, tur mūždien ļengani vārtiņi, bet ciet. Domāju, ka tie suņi man skries garām, bet šie paskrien 2 metrus aiz manis, un... apgriežas!! Izdomāja, ka jāpakož! Un tie apkārtējie, kas aiz sētām, mežonīgi riedami it kā vēl paskubināja tos divus brīvos - "Kod, kod, iekod kārtīgi!" Un viņi sāka man ķert kājās! Saknaibīja potītes, augštilbus. Es tajā brīdī nesapratu, ir pušu vai nav. Es šoreiz drausmīgi pārbijos, jo man takš Ādams bij līdzi!! Jau kaut kādu nelabu nojausmu gara acīm redzēju, kā viņi nokož mani un uzbrūk manam bērniņam 8((( Pārliecos ratiem pāri. Tie maitas tik turpināja ķerties klāt. Domāju, sākšu ātri braukt, uzkliegšu, aizbēgs - bet nekā! Skraida riņķa danci apkārt. Ādamiņš tikai pamodās un bolījās apkārt, neraudāja. Skatos - jopcik, vārtiņi vaļā! Sāku tur ielas (maza, šaura smilšu ceļai ieliņa) vidū skaļi kliegt un lamāties, lai kāds takš savāc tos suņus, saucu palīgā! Nekur pat aizkariņi nenoraustījās... Tālumā gāja kaut kāds vecis, pat neatskatījās, ko tur mammīte pie ratiņiem bļaustās... Tie suņi laikam drusku sabijās tad no manis, vai arī viņiem apnika, un viņi ieskrēja savā sētā. Es kaut kādā autopilotā nesos uz mājām, visas iekšas kratījās, asaras šķīda no šitādas nejēdzības!! Mazums kas varēj notikt!! Kā drīkst tik niknus suņus uz ielas laist! Kā var neviens neatsaukties, kad pēc palīdzības sauc! Ieskrēju mājās, drošībā, pie Susļika... Skatos, kur mani sakoda. Bikses nekur nebij pušu, kodumi bij daudz, bet ne tik stipri, lai kaut kas paliktu. Stiprs kodums bij tikai viens, ciskā, tur liels zilums un sapampums, un vispār visas malas sāpēja, no stresa. Izomāju, ka šitā neatstāšu - šitādas cūcības nedrīkst atstāt neievērotas - izsaucu policiju. Pēc 30 min. atbrauca busiņš, izkāpa čalītis ar čemodānu, aizgājām līdz notikuma vietai. Protams - tagad viss tukšs, kluss, neviena suņa nav, vārtiņi ciet, logi tumši, zvana nav, neviens uz saucieniem vai klauvējieniem neatbild. Sak, nav mājās. Ja jau aizvēra vārtiņus un suņus mājā ielaida, gan jau ir mājās, bļin! Bet ko te vairs var padarīt. Ideva man adresi, uz kuru sūtīt savu iesniegumu par neapmierinātību... Tad viņi nosūtīs pavēsti tai saimniecei, parunāsies ar viņu... Jā, bet tā kaimiņiene jau, izrādās, ir slavena ar saviem suņiem, visu ielu jau sakoduši, man pastāstīja vecmamma, kas turpat blakus dzīvo. Mani kaimiņi arī sakosti bijuši. Bet tai vecenei visas sūdzības kā pīlei ūdens - "Nē, nē, tā nevar būt, viņi ir labi sunīši, labi sargā! Nevienu nekož, tas nevar būt. Nezinu, kas viņus izlaida." Policija jau nezin cik reizes saukta, iesniegumi jau rakstīti, un nekā. Simtiem šādu gadījumu. Un neko nevar padarīt - suņu ķērājus izsaukt nevar, jo suņiem ir saimnieks. Kad policija atbrauc, tad viss jau sen mierīgi. Un nav tāda likuma, kas palīdzētu cīnīties ar agresīviem suņiem un viņu saimniekiem - piespriest kārtīgu sodanaudu, aizturēt, vai vienkārši likvidēt tos lopus! Varianti - staigāt apkārt ar mietu vai pipargāzes baloniņu, un sadot tiem lopiem, ja atkal uzbruks. Iebarot kaut ko saindētu (tā jau ir bijis - kādam jau bij piegriezies viņas iepriekšējais suns. Pagaidām es to nedarītu. Bet ja nodarīs man kādam tuvam pāri, bet tā vecene nereaģēs, tad nāksies gan. Un tā katru viņas suni, kamēr nesalabos sētu vai nepiedomās pie savas neizdarības. Es domāju, ka to noindēšanas soli izdarīs arī kāds cits cietušais). Trešais variants - nestaigāt pa to "shortcut", lai gan tas ir ļoti ērts ceļš uz mājām. Bet jopcik - man nav jāpakārto savas gaitas debīlu suņu un viņu saimnieku gaitām!! Par šito man visvairāk dusma! Patvaļa! Jāuzsūta "Bez Tabu" tai vecenei, lai tauta pazīst savus "varoņus"... Ja ne citādi, tad vismaz pačakarēt laiku un nervus viņai. Karoč, pievienojos daudzajiem, kam ir iekšā aizvainojums un dusmas par to, ka kāds kaimiņš atļaujas ar saviem mežoņiem bojāt dzīvi un neatbildēt par to. Garastāvoklis:: pissed off Tags: nejēdzība

(12 teica | saki)