Es ļoti cerēju, ka panākšu, ka mans bērns no ārstiem un slimnīcām nebaidīsies (t.i., es nekad nebaidīšu ar ārstiem, špricēm un rūgtām zālēm utt.), bet mans nodoms jau tagad bikiņ izgāzies, jo mazais baidās no ārstiem kā tādiem, un visdrīzāk, ka pēc potēšanām. Lai gan viņš bļāva arī tad, kad viņu tikai izģērba, nomērīja un nosvēra. Un tagad laikam atceras, ka darīja kaut ko pret viņa gribu, un mamma "sadarbojās" (t.i., turēja stingri un neļāva izmukt) ar tiem sliktajiem, svešajiem, baltos ķiteļos ģērbtajiem. Nu, tāds apstākļu kopums, kas radījis to priekšstatu un bailes.
Varbūt, kad viņš būs pa īstam runājams, izdosies aizvārdot viņam ausis, sarunāt visu, un tās bailes kopīgi pārvarēsim

(Reply to this) (Parent)