|
|
|
Jūnijs 17., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lyrfeel | 19:06
Tiešām ir šķebinošs tas veids, kā tas noslēpums tiek pasniegts. Tas pie tam ir austrāliešu, ne amīšu projekts, bet tāpat viņiem tā ir pieņemama forma.
Es noskatījos visu un mēģināju izgremot cauri to domu, ko viņi mēģina pateikt, un īstenībā jau tiešām ir daļa taisnības. Tikai viņi to pateica saviem vārdiem, pēc savas izpratnes, ar saviem sviestainajiem piemēriem utml.
Tomēr es nevaru noliegt to, ka kaut ko uz to pusi jau biju jutusi pati savā dzīvē. Ka tiešām viss negatīvais, par ko žēlojos, gaužos, raudu, tas no tās ņemšanās nekur nepazūd, bet vairojas. Un, teiciens - if you can dream it, you can do it, tas arī bija dzirdēts jau iepriekš, un man pašai arī ir savs paņēmiens, kā panākt, ko patiešām vēlos, tikai drusku atšķirīgs: kaut ko ļoti spilgti iztēloties, un arī termiņu, kad tam jāpiepildās, un tad tas jāaizmirst, itkā jāatstāj Visuma varā. Un tad, ja tas nepiepildās, tātad es neesmu pietiekoši stipri to vēlējusies vai arī tas nav bijis vajadzīgs, un es to varbūt pat neatceros vairs, bet, ja piepildās, tad patiešām piepildās.
Un es varu nosaukt, kas tieši ir piepildījies - es gribēju tieši tādu vīrieti, kāds man ir šobrīd, ar tādām specifiskām īpašībām, tumšiem matiem, lai viņam arī būtu bijušas problēmas ar vardarbību ģimenē, lai viņam patiktu tāda pati mūzika, kā man, un visādas citādas lietas. Jo vairāk iepazināmies, jo vairāk sakrita tie manis noteiktie "ķeksīši". Tāpat kā es klusībā vēlējos savu datoru (un viņš man uzdāvināja, pārsteiguma kārtā), un daudz visvisādu lietu, un tās vienkārši atrod veidu, kā uzrasties! Tātad kaut kas tajā visā darbojas. Tikai kā kuram, un kā kurš tam tic un to piekopj.
Es to ierakstu rakstīju ar tādu kā ironijas pieskaņu, tomēr es šitās divas dienas tiešām strādāju ar sevi tādā ziņā, ka cenšos vismaz vairs neuzskaitīt skaļi visas lietas, kas šobrīd ir briesmīgas - nu, ka nav ko ēst, nav naudas utt., bet iztēlojos sevi brīdī, kad šī situācija būs tikai nepatīkamas atmiņas. Cenšos pati tam noticēt, grūti jau izdodas, jo tā ir sevis mānīšana, itkā. Tomēr, TOMĒR pozitīvāk, nekā sēdēt un raudāt par visu, kā man te daždien gadās. Tātad ir drusku jēga tai filmai, lai arī tai borēšanai es redzu cauri. Kaut kas tur ir, un domāšana man drusku mainījās. Itkā guvu tādu kā apstiprinājumu tam, ko pati jau jutu un zināju un darīju, tas arī likās tā, nu, būtiski. Sak, ja jau tādi zinātnieki arī par to runā...
Un vēl - es tiešām jau sen esmu domājusi, ka visiem veiksmīgajiem cilvēkiem, ko pazīstu, tiešām ir kaut kas kopīgs, tāda kā formula. Tādai ir jābūt. Kaut ko viņi domā vai dara savādāk kā es šobrīd... Laikam svarīgākais tiešām ir skaidri zināt, KO TIEŠI vēlamies, vai ne, Illumine?... 8)
|
Reply
|
|