|
|
|
Maijs 4., 2007
00:26
Šodien pirmo reizi palieku pa nakti viena ar bērniņu. Vīrs aizbrauca uz Dārziņiem, pie savām "saknēm". Viņš savu mammu labi ja reizi 2 nedēļās redz.
Viss jau labi un kārtībā, bebīc jau čuč. Es šiverējos pa māju, izkrāmēju veļu no veļasmašīnas, nomazgāju traukus, padzēros tēju, pagrauzu ābolus, pakārtoju parpalas pa istabu. Bet sajūta tiešām tāda nogaidoša, nemierīga, kaut kā ļoti trūkst 8] Lūk, kā ir, kad pierasts katru vakaru ar mīļumu kopā būt, runāties, pakašķēties, ēst taisīt, Tv skatīties, ar bebīti ucināties, vēl viskaut ko padarīt...
Bet rīt jau viņš būs atpakaļ. Es būšu traki sailgojusies. Cerams, ka viņš ar :D Reti mums gadās vienam pēc otra ilgoties - kā jau saku, vislaik viens otram pakaļ vazājamies :D Bet pailgoties ir veselīgi. Un vispār - viņam būs noderīgi pabūt vienam ar savām domām, padomāt, kas un kā pašlaik ir. Un lai parunājas ar savu mammu 8] Tas arī var būt noderīgi! Viņam forša mamma 8]
Šodien bijām Spicē, beidzot sapirkāmies visu vajadzīgo, un ņammīgi paēdām :P Citādi jau beztauku margarīns galvā sāka briest, no šitās krīzes. He, Asniņš pabalstu dabūja.
No rīta vispār bijām bērnu slimnīcā, puisītim veica neirosonogrāfiju smadzenēm, skatījās, vai nav kaut kas noticis, sakarā ar skābekļa trūkumiņu dzemdībās. Bet bij viss labi, tikai kāds nieks, kas pēc pusotra mēneša jāapskatās vēlreiz, būs izlīdzinājies vai nē. Bet teica, lai es ne par ko pagaidām neuztraucoties. Ādamiņš vispār bij perfekts bebīts pie ārsta - neko pat nemanīja, jo visu laiku nočučēja :D Vienīgi saausījās, kad viņam to želeju uz galvas uzsmērēja, bet tāpat nepamodās ;D
Tur bij vēl viena meitenīte, ap 2g.v. ar tēti. Dakterei droši stāstīja, ka tagad iešot uz citu kabinetu, un varbūt atnākšot atpakaļ. Tāds iespaids, ka viņai patīk pa slimnīcu staigāt un visas procedūras darīt, un ka viņai nav bail, kā parasti bērniem gadās. Lūk, kāda ir pareizā audzināšana - nebaidīt bērnu ar slimnīcu, bet jau no sākuma iestāstīt un paskaidrot, ka slimnīca patiesībā ir laba vieta, tur cilvēkiem palīdz un dara labu, un baidīties vispār nav no kā. Un tad nav problēmu pierunāt mazo uz visām nepieciešamajām procedūrām, bērns ļaujas un uzticas. Un līdz ar to var veiksmīgi un miermīlīgi ārstēties, kad tas nepieciešams. Es šito visu ņemšu vērā. Mani gan bērnībā baidīja - oj, ja tur kāpsi un kritīsi, brauksi uz slimnīcu, tur tevi durs un šūs utt. Protams, ka negribēju uz slimīcu braukt, kad patiešām bija tas vajadzīgs.
Vispār, šonedēļ Latvijā atkal ir mans brālis! Atbrauca uz mūsu vecmuterītes dzimšanas dienu, to svinēsim rīt. Bračiņš ļoti priecājas par mani un savu māsasdēlu - Ādamiņu :) Brālēnu viņa meitiņai Kristīnai, kura pusotru gadu vecāka :D Njā, man ir brāļameita 8] Juris atveda dāvanas - apģērba komplektiņu Ādamiņam, un jaunajai mammītei - man - krievu saldumus! ;D Nomēģināju, mazajam pumpas arī neuzmetās. Tas forši ;) Starp citu, man garšo. Tāda garša, kas atgādina bērnību, krievu laikus. Lai vai kāda tā bērnība bija, bet saldumus ik pa laikam dabūju :D Tās saldās tāfelītes un konfektītes matētos papīrīšos ar lācīšiem vai rūtiņām.
|
|
|
