|
|
|
Oktobris 14., 2011
00:14 - Mazais Viņš
Viņam ir tikai 4,8 gadi, bet viņam patiešām rūp, lai mēs būtu draugi, viņam attiecības ar mammu ir svarīgākas nekā viņa niķi.
Kaut ko papukst, paārdās, paņerkst, vēl piedraud, pasaka kaut kādus dārziņā samācītus rupjus vārdiņus, aizsūta mani dillēs... Es pasaku kaut ko pretī, piedraudu kaut ko pretī, un aizeju "apvainojusies".
Bet pēc dažu minūšu garas pauzes nāk klāt, ieņem pozu, skatās tāds kā vecs, gudrs, satraukts un domīgs onkulīts, un saka, "Bet es gribu, lai tu būtu draudzīgs, mamma. Ja mēs nebūsim draudzīgi, es būšu bēdīga" (viņam jūk dzimtes konkrēti vietām)". Un skatās, un gaida atbildi. Un nav tā, ka manu "draudzēšanos" uztvertu pašsaprotami. Tiešām sēž un gaida, kad es pasmaidīšu un atbildēšu, jā, nu tad esam atkal draugi. Vēl pārprasu, vai tagad kādu brīdi būs "normāla" uzvedība un vai iesim beidzot mierīgi gulēt, uz ko viņš svētsvinīgi, iepriecienāts piekrīt.
Un līdzīgi ir daudzi vakari.
Kolosāla sirsniņa šitam mazajam. Viņš jau šajā vecumā neļauj dienai beigties ar aizvainojumu, pirms miega viņš nokārto attiecības ar tuvāko cilvēku. Tas ir ļoti, ļoti vēlams un labs ieradums, kas būs vēl svarīgāks vēlākā dzīvē.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |