Mīļās muļķībiņas - 12. Novembris 2008

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Links
Ierakstīt jaunumus
Komentu Liste
Manējie
Kopienas
Sindicētie
TAGI
Labot pēdējos ierakstus
Iestatījumi

Novembris 12., 2008


02:37 - Mūsu Lāčplēša diena
Jau pagājšgad nekur nebiju un neko neredzēju, sēdēju mājās. Jā, bij bebsis mazs. Bet vairs nav TIK mazs!! Cik var sēdēt mājās un neko neredzēt, neko neizbaudīt, sevišķi, ja tomēr gribas tos Valsts svētkus izjust??! Man tas tiešām nozīmē daudz!!!

Vārdsakot, deviņos vakarā saģērbu Ādamu un aizbraucām uz centru... 8)

Un viss bij normāli!! Ļoti labi pavadījām laiku!!
Tikko izkāpām no autobusa, tālumā jau dzirdējām Sky Forger! :DDD Nu īstā grupa, ko klausīties gribējās... Bet nu garām gājām. Un, ko domājies - Ādams, ratos sēdēdams un šito metālu izdzirdēdams, sāka kratīt galvu ritmā!!! 8D Man bij šoks vienkārši!! Viņš pilnīgi dabīgi sāka kratīties visiem pārējiem līdzi! 8) Ilgi gan nejūsminājāmies, jo bikiņ skaļi.
Tomēr galvenais ir skaidrs - Ādamam dzīvā mūzika dabā ļoti patīk un viņš no tā trokšņa nebaidās, un viņu var vest uz visādiem koncertiem vēl un vēl!

Izbraucām cauri Vecrīgai līdz Prezidenta pils mūrim, paskatīties, kā tur viss notikās. Nu tik skaisti, tik sirdsildoši! Apkārt staigā bariem latviešu, un dzirdu, kā jauni vīrieši savā starpā pārrunā visādus vēstures notikumus, apspriež, kas un kā bijis, ko kurš zina, ko kurš no senčiem dzirdējis. Nu fantastiski! Ir, ir tādi latviešu jaunieši!
Ārzemnieku arī bij daudz. Nāk viņi skatīties, kā tie latvieši svinās. Un ziniet, sajutos kā saimniece! Tie takš ir mani svētki, mūsējie! Forši būt latvietei un Latvijā būt.

Izbraukājām gar visu mūri, visu paskatījāmies. Kā tās mazās, zilās aces spīdēja! Tā patikās viņam!
Pats labākais bija, kad dziedāja Rutulis un pēc tam Dzelzs Vilks. Ādams, mūziku izdzirdējis, sāka tur pļaviņā pie mūra dancot un dziedāt līdzi, uzjautrinādams visus apkārtstāvošos! 8))) Pļašit kak zajčik! ;D Riktīgi, roķeles vicinādams un palekdamies. Mans muzikālais bērņuks dievīgais!

Man pašai tas viss bij lielisks piedzīvojums. Tā saldsērīgā, smeldzīgā mūzika, tā kopības sajūta, tie sveču simti... Nu brīnišķīgi.
Pavisam ilgi nepalikām, bij jāķer pēdējo septīto autobusu. Bet paspēju vēl pie Brīvības pieminekļa pieiet, svecīti nolikt. Vispār man pa priekšu gāja bariņš puišu, un tikai tad, kad viņi pāris metrus no pieminekļa apstājās rindā un kaut kā paklanījās, nu, sasveicinājās ar pieminekli, ievēroju, ka viņiem zaļas beretītes. Jaunie karavīri. Nu tāāāādi forši, stalti latviešu puiši, prieks skatīties! Tie visi arī nolika sveces. Un safočējās 8))

Mājās tikām veiksmīgi, mierīgi. Vakarā pirms gulētiešanas stāstīju Ādamam, kāpēc šī diena tik nozīmīga un svēta, ka mums to jāatceras, jāgodā un jāciena.

Viņš vispār bļaustījās kādu stundu, nevarēdams no pārguruma aizmigt, nabags mans... Bet viņš nebij nelaimīgs, tikai pārguris. Tāpat jau tika mīļots un apčubināts. Pati vispār prātā juku, kā galva sāpēja un nevarēj izturēt to griezīgo troksnīti. Bet tas ir pārejoši. Jo mīļāk un pacietīgāk, jo ātrāk pāries. Vai arī ne ātrāk, bet tomēr kaut kad viņš saprot, ka viss IR kārtībā, raudāt vairs nav ko, mamma tiešām nekur nepazudīs un miegs ir viņu uzveicis. Un tad aizmieg kā pelīte, čubinādamies ar lielo miegalāci. Un, kamēr es viņam stāstu mīļā balsī, kā es viņu mīlu un kā tētis viņu mīl, vecammas un vectēvi un abas tantes viņu mīl, un ka viņš ir mans mīļais sauļuks-pankūku lācītis, viņš piekrītoši un saprotoši katra vārda galā saka, "Ja. Ja. Ja." The sweetness...!

(3 teica | saki)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena

> Go to Top
Sviesta Ciba