01:42 - Rudenīgās sajūtas
Ziniet filmu "Cold Mountain"? Tā, ar Kidmenu un Džūdu Lovu. Visa filma ir tādās pelēcīgās krāsās, tāda padrūma ar to pelēcīgumu... Bet tas viss tikai pastiprina un izceļ filmas notikumus, to skaudro, mistisko, sirdi žņaudzošo romantiku, kas ir filmas stāsta pamatā. Visai tai pelēcībai un drūmumam rodas jēga! Rodas skaistums!
Lūk, apmēram tādas pašas sajūtas izdzīvoju pašlaik, mūsu pašu rudenīgajā Rīgā. Tieši izdzīvoju pie sevis, savā dvēselē, jo realitāte man, protams, cita.
Kaili koki, pelēkas debesis, tumša, vēsa, ziemīga saule, nokaltusi pēdējā zāle, tukši krūmi. Biezs mētelis, bieza šalle, un skaudrajā vējā plīvojoši un smaržojoši mati, kas sitas acīs. Domas pavisam kaut kur citur, prom, pie visādu stāstu tēliem, pie pagātnes... Sak, tieši šāds bij laiks ārā, kad Ada cīnījās par savu saimniecību, gatavojoties ziemai, gaidot Inmanu... Kaut kā tā. Vienkārši domas. Bet sajūtas tik īstas, tik īstas... Varbūt arī, ka man vienkārši ir ļoti dzīva iztēle un es ļoti izdzīvoju to visu, par ko domāju. Bet - that's te way I love it. Tā es vislaik daru. Vēroju, kas notiek ārā, klausos kaut ko atbilstošu uz ausīm, kas rosina domu klejošanu, kas mani pārvērš par pavisam kādu citu... Lai gan, godīgi sakot, tieši šādi pa īstam sajūtos kā ES! Tieši tajā brīdī, ar to domu, ar tām sajūtām par mirkli, es esmu tā, kas vēlos būt. Nē, nejau tēls kaut kāds no filmām. Bet gan tas, kas es būtu, ja būtu tajā tur, situācijā, ar šo mūziku fonā, ar šīs dziesmas vēstījumu. Sajūtos pa īstam dzīva, skaista, īstajā vietā un īstajā laikā. Un tas ir mans personīgais laiks vienatnē ar sevi, īsto sevi. Un es mīlu to sevi. Mīlu par to, ka man tas viss patīk un ka protu to sev sagādāt, atrast.
Jā, tāpēc es klausos tikai ļoti nozīmīgu, izmeklētu mūziku, pašu labāko man. Labāko manā pasaulītē.
|