> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Aprīlis 15., 2008

03:02 - Ādamukam gads un bez 3 dienām mēnesis Viņš jau ļoti smuki staigā pats, aiziet līdz istabas vidum un apgriežas riņķī, nenokrīt un nāk atpakaļ. Pie rociņas staigājam pa pagalmu. Kājeles vēl īsas un neveiklas, ja ieskrienas, tad nokrīt, un tālāk vai nu uzmanīgi pieceļas atkal stāvus, vai - visbiežāk - tālāk aizrāpo rāpus :)) Pieķēru, ka ļoti uzmanīgām kustībām un taisniem pirkstiņiem šķirsta čaukstoši grāmatiņu, pa vienai lappusei, uzmanīgi. Attēlus diezvai īpaši ievēro, bet nu vismaz zina, kas ir grāmata. Gandrīz prot no krūzītes dzert, bet laistās vēl. Ar karotīti neēd. Īpaši nemācu ar vēl... Kaut kā sanāk tā. Man nav iebildumu un viņam ar ne ;D Paspēs jau patstāvīgs palikt. Un man patīk, ka mani vajag 8) Cik ta ilgi tā būs. Vēl viņš iemācījies likt priekšmetus iekš kaut kā un ņemt atkal ārā. Mums te kluči un visādi skrabuļi. Joprojām patīk viss, kas grab, čaukst, pīkst. Oj, bet mīļākā manta, protams, ir mans mobīlais!! Ārprāts, šito sajūsmu neaprakstīt, kad tiek pie pogu spaidīšanas! Lab, kamēr neprot atbloķēt taustiņus, tikmēr tik jāskatās, lai pa stipru nesaspiež pogas vai nemet zemē... Bet nu laime milzīga, kad var paspēlēties ar to mazo, svarīgo iekārtu ar izgaismoto ekrāniņu. Vēl interesanti tas, cik viņš muzikāls. Manām šūpuļdziesmām viņš dzied līdzi jau sen, televizora reklāmām arī - sevišķi mīļa viņam ir Pim's cepumu reklāma, tā, kur skan "tinn - tinn" :D Tāpat visa mūzika, ko uz kompja klausos. Vai nu dzied līdzi, vai sit plaukstiņas, vai stāv un pusritmā kratās. Atkarībā no dziesmas skaņām. Nesen ievērojām pie māsas, ka arī klavierēm viņš dzied līdzi. Protams, patīk arī plinkšķināt. Es drīz salabošu savu veco Yamaha sintezatoru, uh, kāda laime dažam būs! ;D Ēdienu tagad visu taisu pati gandrīz vienmēr. Viņš ēd visu, ko dodu, un arvien priecājas, ja kaut ko jaunu iedod, vai kaut ko zināmu, garšīgu - ābolu, banānu, sieru vai maizīti. Tomāts nepatika viņam! Salātu neprot vēl ēst :D Labprāt ēd piena graudu putras, dārzeņu vārījumus, ļoti patīk zaļu burkānu grauzt. Noskrubina tādas burkānskaidiņas man pa visu istabu, pēc tam iet un uzlasa :D Njā, jātīra māju mūždien, mūždien. No rītiem mācu dot buču mammai. Tā mums diena sākas. Viņš pamostas, sāk ņemties, pamazām es pamostos, ceļos, pieeju, samīļoju, dodu buču, viņš pastiepj snīpīti pretī. Tik mīļi, tik jauki tas ir!! Tāds bezgal smaidīgs viņš arī vislaik ir. Apstaigājām bērnudārzus, pārreģistrējāmies, visur tās vadītājas, "Vaii, kāds smaidīgs, smaidīgs! Tu vienmēr šitāds?" :)) Man tas kā balzams dvēselei! 8]] Jā, viņs ļoti laipnīgas dabas, draudzīgs un mīļš. Mana mamma arī vislaik saka, ka neparko nebij iedomājusies, ka arī mazi puisīši var tik kolosāli mīļi būt :D Viņai jau mūždien tikai meitenes, gan pašai, gan radiem. Bet tas tā. Es arī tagad saprotu, cik forši ir mazi puisēni. Atceros, ka, kad mamma gaidīja manu māsu, bet mēs vēl nezinājām, kas būs, es nenormāli baidījos, kaut tik nebūtu brālis, negribu brāli, būū... Toreiz nebij ar. Dabūju māsu, pie tam arī supermīļu, foršu, labu, gudru. Arvien mīļāka un tuvāka paliek ar gadiem. Līdz šim vecuma starpība mums tam bij šķērslis tomēr. Bet par māsu cits stāsts, viņai viskaut kas notiek šobrīd. Pa dienu ar Ādamu parasti ejam uz veikalu, pastaigājam pa pagalmu, aizejam līdz omei. Vakarā tipinam pa visu māju, pie rociņas. Pa istabu viņš staigā brīvi pats. Istabā drošāk. Pirms gulētiešanas ir visjaukākie brīži ever. Kad viņš nomazgāts, tīrs apģērbts, tikko paēdis un padzēries, čubinās uz gulētiešanu. Kādu brīdi ilgi vēl smejamies, ņemamies kaut ko, viņš vienmēr spēlējas ar kņuzi - dod to man, lai es ar pazelēju! :D Bieži midzinu viņu uz vēdera - tāpat, kā pavisam maziņš kad bija. Tik superīga sajūta, pats labākais, kas var būt. Mans mīļais bērnelis, pieplacis man klāt, bubina kaut ko, stāsta savā valodiņā, un pamazām laižas miegā! Kad gandrīz aizmidzis, noveļas nost un iekārtojas blakus. Pēc brīža iekārtojas kņupus-rāpus. Tāda viņam pēdējā laikā galvenā gulēšanas poza. Dupsis gaisā :)) Ā, un vēl - viņš prot "pai-pai", papaijāt mammai, tētim seju. Un pašam sev :)) Kad es saku, Ādams ir pai-pai un noglāstu viņam sejiņu, viņš pats arī tā dara :))) Ar abām roķelēm saķer savu galvu un saka kaut ko līdzīgu "pa-pa". Citkārt mācu, ka tētis ir pai-pai, un rādu, kā jāpaijā tētim seju. To viņš arī prot. Bāc, tik mīļi tas ir!! :) Par runāšanu. "Mamma" viņš tagad saka perfekti. Un uz pasūtījumu! Cilvēkos gan ne. Vienreiz tik māsas klātbūtnē. Bet vispār tas pirms gulētiešanas, es viņam blakus guļu un saku, mamma, mamma, mamma, un viņš smuki atkārto. Ak, jā, bet vēl viņš mani riktīgi sauc dažkārt, "mammmmmāā, mammmmā", kad kaut kas nav labi, vai vajag uzmanību. Bet pirms gulētiešanas es šodien viņam mācīju viņa paša vārdiņu! Vislaik saku acīs - Ādams, Ādams, Ādams! Savu vārdu viņš zina. Un šodien atbildēja kaut ko līdzīgu "Adja, Adja" 8))) Progress ir! Sapņos man jau rādās, ka viņš visādus garus vārdus pa zilbēm sauc. Bet nu vairs tālu jau nav no īstenības! ;D Garastāvoklis:: happy Tags: beba

(2 teica | saki)