> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Marts 10., 2008

01:57 - Mazais Viņš Ādams sācis bozties. Rāda tādu dusmīgu ģīmīti, savilktas uzacis. Tik komiski! Parasti tad, kad ir nopietns un kaut ko vēro, klausās, pēta. Piemēram, iepazīstoties ar kādu cilvēku. Tik smieklīgi - tāds maziņš un tik domīgs, dusmonīgs! :]] Parasti jau ātri var uzjautrināt viņu. Bet tad viņš atceras savu izteiksmi un rāda atkal :D Vislabākais, kas man šobrīd un vispār dzīvē ir, ir brīži, kad es viņu midzinu. Es nevaru vairs iedomāties, ka es viņu vienkārši atstātu istabā, izietu ārā un tad viņam vienam jāaizmieg. Es nedomāju, ka viņam jebkādīgi nodaru pāri, midzinot viņu vakarā uz rokām. Tāds tuvuma un mīļuma mirklis nekādi nevar būt kaut kas slikts audzināšanas vai jebkādā citā jomā. Par mani pašu nemaz nerunājot - kad midzinu, tad viņš arī aizmieg, un es zinu, cikos un kā. Un ka pēc tam varu kādus mājas darbus apdarīt vai sev laiku veltīt. Ritms ir iegājies. Es tagad vienmēr varu viņu mierīgi aizmidzināt pārdesmit minūtēs. Vai nu viņš jau īsi pirms tam ir paēdis - atkarībā no ritma, kas pa dienu un vakarā bijis - vai arī es viņu vēl pabaroju ar pienu. Ja ar pienu, tad nolieku lielajā gultā, apguļos blakus, iedodu pudelīti, tad ātri iemānu kņuzi, kad pudele tukša, un tad viņš pastiepj rociņas virs acīm vai uz vēdera, uztaisa atraudziņu, un tad pagriežas uz sāniņiem, ar seju pret mani, uzmet vēl skatienu un iekārtojas uz aizmigšanu. Ātri aizmieg. Tad pārceļu uz mazo gultiņu, un viss. Bet gadās, ka viņš pēc piena izdzeršanas un pagriešanās uz sāniem vēl izdomā pajūsmot par maniem matiem, pabakstīt man ar mazo pirkstiņu acī un priecāties, kad mirkšķinu. Dažkārt vēl pailga, mīļa māžošanās notiek. Es nespēju to pārtraukt :)) Viņš vienkārši labsajūtā bubinās, čubinās, kaut ko knibinās gar manu seju. Un tomēr pamazām mieg ciet. Tikai tādā sapņainas spēlēšanās veidā. Un tad es viņu ieceļu klēpī un sāku viņam dziedāt, dūdot. Ja tobrīd viņam tas neliekas pietiekoši midzinoši, tad sāku čukstus kaut ko stāstīt; ko tieši - tas ir mūsu noslēpums. Bet viņš visu saprot, uzmanīgi klausās, sēž pilnīgi mierīgi, skatās ar savām zilajām acītēm. Viņš zina, ko es viņam saku. Kāds un kas viņš man ir. Es viņam čukstu, un pašai sirds trīc aiz laimes par to. Tas ir neaprakstāmi. Tā viņš manās rokās, ar maniem laba miedziņa vēlējumiem, čukstiem un bučiņām uz viņa saldās pierītes, pilnīgi atslābinās un iegrimst miedziņā, kas ieved viņu jaukos, piedzīvojumu pilnos sapņos un nodrošina viņa miesiņai un prātam kārtīgu atpūtu, lai ir spēks un možums nākošajā rītā turpināt iepazīt un apgūt pasauli. Mans bērns, mans puisēns ir mans lielākais, skaistākais, brīnišķīgākais brīnums un dzīves piepildījums. Garastāvoklis:: calm Tags: beba

(1 teica | saki)

(1 teica | saki)