> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Februāris 26., 2008

10:43 - Mūzačītis Vienmēr, kad ieskanas Rihannas koncerta reklāma vai Leonas Luisas melodijas reklāma un skan gabaliņi no tām populārajam minēto meiteņu dziesmām, Ādams momentāli, lai ko tajā brīdī darītu, sāk sist plaukstiņas. Īstenībā neviens viņam neierādīja, ka pie mūzikas jāplaukšķina. Bet viņš tā dara! Kaut kas viņam baigi patīk tais drusku smeldzīgajās balsīs un ritmos. Baigi interesanti. Vispār pie jebkuras daudz maz izteiksmīgas mūzikas - flamenko, kur ģitāra, dzīvās mūzikas, kur applausi, vai kora balsis - plaukšķina rociņas vai dūdo līdzi. Man tāāāāds prieks, ka tik muzikāls bērns aug ;D Lai gan, iespējams, tā dara pilnīgi visi bērni šajā vecumā 8))) Un ne visi par mūziķiem kļuvuši. Bet nu tomēr. Mūzika mums skan daudzas stundas dienā. Brīžiem, protams, atpūšamies pilnīgā klusumā, tā arī ir forši. Es domāju, ir jāiemācās jau no sīcības pabūt arī klusumā un mierā. Pati zinu, ka ir cilvēki, kuri to nespēj, jo nespēj būt vienatnē ar savām domām - klusumā tās ir īpaši izteiksmīgas, un tad jāspēj paskatīties pašam sev acīs un sakārtot sevi un savas domas. Harmoniskai būtībai tas ir pamatnosacījums. Es to ar gadiem iemācījos. Vispār, no vienas puses - man ļoti, ļoti gribas Ādamam iemācīt un parādīt visu, visu, ko esu apguvusi dzīves mācībā. Visādas viltības - kas īstenībā ir vienkārši gudrībiņas, pamācībiņas, kuras man liekas svarīgas, lai iznāk harmoniska personība. Tas pats, ko ikdienā pati piekopju, lai uzturētu veselīgas attiecības ar radiniekiem un draugiem. Ne vienmēr, protams, izdodas, jo labām attiecībām jābūt ieinteresētām un izglītotām abām pusēm, un dažreiz tā vienkārši nav. Tāpēc audzinu pati sevi un mēģināšu izaudzināt vēl vismaz vienu tādu, kas ir attiecību veidotājs, nevis grāvējs. Ir jācenšas iemācīt jau piemirstas pamatvērtības, sevišķi visu to, ko man pašai vecāki nemācīja un nerādīja, bet viņiem tas būtu bijis jāizdara. Jālauž to paaudžu mantojuma ķēdi, kad visas ģimenes no abām pusēm ir vienkārši slimas un vīrs ar sievu nesadzīvo, bērnus rauj uz pusēm, pieaugušie bērni neciena savus vecākus, un tamlīdzīgi, kā jau te brīžiem iet. Man liekas, ja viņi visi būtu domājuši to pašu, ko es šobrīd un centušies, tad tās ģimenes nebūtu tik traģiskas. Bet es zinu, ka viņi necentās un nedomāja, un tāpēc viss tādā *irsā sagājis. Bet es cenšos un vislaik domāšu līdzi, un tāpēc man nebūs tā, kā visiem viņiem bija. Jo es centīšos. Un tas, kāds būs Ādams un kā viņš veidos savu ģimeni, būs atkarīgs TIKAI UN VIENĪGI no tā, ko es un vīrs viņam šodien iemācīsim. Bet no otras puses, man ir bailes, vai nejauši neierādu un neiemācu kaut ko, kas pašai licis ciest, sevis pašas izdarību vai attieksmes dēļ. Piemēram, esu šausmīgi emocionāla un jūtīga. Zēnam tas nav tik vēlams, kā meitenēm. Iespējams, tik jūtelīgām nav jābūt meitenēm. Un tomēr - tas kreņķēšanās mehānisms arī nav bez jēgas: ja par kaut ko izkreņķējos un izārdos, tad beigās tieši sanāk viss labi, bet ja par kaut ko neuztraucos un visas bažas atmetu, tad tieši notiek nevēlamākais, jo neesu tam sagatavojusies. Man vienmēr sanāk avansā izkreņķēties. Man šitā sistēma der, tā arī ir gadiem izkopta, bet... Vai kaut kas tāds vispār der Ādamam? Vai viņš saprastu vispār, kāpēc es esmu tāda? Un vai viņam jāseko piemēram? Vai viņš varēs, un vai vajag vispār? Es domāju, visu jau neizkontrolēšu. Mācīšu un rādīšu visu svarīgāko un interesantāko, kaut kādu daļu viņš apgūs un iemācīsies arī man nezinot. Vēlāk jau visu, man nezinot :)) Bet nu mans uzdevums ir dot viņam visu labāko un svarīgāko, kamēr viņš vēl ir ligzdā, pie manis. Garastāvoklis:: calm Mūzika: Our Lady Peace - Carnival Tags: beba

(1 teica | saki)

(1 teica | saki)