|
|
|
Decembris 3., 2007
20:06 - Buff, jāpamaina tēmu
Tātad, par braukšanu ar ratiņiem!
Es, kamēr gaidīju bēbi, daudzkārt to iztēlojos. Likās, tik superīgi būs, tā nesteidzīgi staigāt apkārt, būt vislaik kopā ar bebsīti, rādīt viņam pasauli, un pašai justies, kā jau jaunai mammītei. Un visu šo laiku tas tā arī ir bijis! :)
Sākumā īsti neļāvu kuram katram lūrēt ratos, redzēt to, kas nesen man vēl vēderā bijis un ārā ticis. Tas ir pārāk... mans! Zinu, ka smuks un foršs, bet nav visiem jāredz... 8] Un dikti jau arī nelūrēja tie cilvēki, bet nu es tāpat tramīga biju.
Tagad mans puisēns un jau tik liels, ka nekādi nekur noslēpt nevar vairs, pat ja gribētu :D Un tā nu viņš man sēž, tāds apaļu, apaļu sejiņu un mazām ačtelēm. Mans Ruksītis - cūča gads tak 8]] Katrā ziņā - eņģeliskākais sivēņuks uz pasaules! 8D Tā es viņam pašam ar vēlāk pateikšu ;]]
Sēž un skatās apkārt, un tikko ierauga, ka kāds viņam virsū skatās un šķobās, tad atsmej pretī. Pareizāk - iespiedzas. It kā jau pierasta lieta kādu laiku, bet autobusā sabijos - braucam, es stāvu aiz ratiem, sejiņu tik no augšas redzu. Bet neredzu, kur viņš skatās. Pēkšņi viņš jūsmīgi iespiedzas pa visu salonu. Izrādās, tur tālāk starp visiem drūmajiem pasažieriem viena tante sēž un smaida Ādamam. Un tas tik pretī :D Tantei bij pārsteigums 8]] Tā nu jautri bija.
Pārsvarā visur cilvēki jau forši uzvedas, padod ceļu, un man vienmēr kāds piesakās palīdzēt iecelt ratus autobusā, vai izcelt. Rindās stāvot, parasti arī cirks par brīvu - sīcīts sāk savus pigorus ar pīstēšanu un sava smaida dāvāšanu citiem. Sevišķi viņam patīk citi mazi bērniņi, uz to pusi parasti bezmaz no ratiem raujas ārā :D Dažreiz tie bērniņi arī ir ieinteresēti, bet dažreiz ne. Man jau nu baigi patīk skatīties reakciju :))
Dažreiz gadās arī nejauki gadījumi. Piemēram, ja man vairākas reizes jālūdzas, lai drusciņ palaiž mani garām ar ratiņiem. Stāv un vēl apdomā, laist vai nelaist mani. Tas tā pazemojoši liekas.
Bet stulbākais gadījums man bij Āģīša Maximā - tur stulbi iekārtota ieeja. Aiz tām durtiņām/vārtiņiem galīgi maz vietas, jo tur sakrāmētas visādas kastes ar augļiem, dārzeņiem un akcijas precēm, un visi tur sākumā arī drūzmējas. Bet man jātiek garām. Tā nu es tur pa vidu bīdos ar saviem ratiņiem, uz katra soļa "atvainojiet, vai palaidīsiet, lūdzu". Te dzirdu sev no mururpuses purpinām kaut kādu bābu ar krievu akcentu - "...te ar ratiem viena..." Paiet garām man tā skruļļainā, balinātā blondīne ar krunkaino seju, paskatās uz ratiem, ne mani, un skaļākā balsī nopurpina vēl, "...kas, nav ko darīt?!? ar ratiem.." Acīmredzot neapmierināta, ka pasaulē ir jaunās māmiņas, kuras ved mazuļus ratiņos, un atļaujas ar ratiņiem iebraukt veikalā un iepirkties, nevis atstāt bērnus ārpusē, kā viņa droši vien dara. Es viņai uzbļāvu, vai viņai kādas problēmas. Aizgāja man pa priekšu, neatskatījusies. Laikam saprata, ka viņai nebūs domubiedru šajā jautājumā un ka viņa ir stulba izlecēja 8]
|
|
|