|
|
|
Septembris 18., 2007
23:52 - Ādamukam pusgatc!
Mazais, mīļais kukulītis, mana bulciņa, mans vislabākais, vismīlošākais, smaidīgākais un maigākais, tik ļoti mīļais.
Pusgadiņš klāt. Pirmā apaļā jubileja! Nākošā jau ir gadiņš! Bet pirms tās vēl tik daudz svētku - vīra dzimšanas diena, mūsu kāzu jubileja, Ādamuka pirmā vārdadiena, Ziemassvētki, mana dzimšanas diena... 8)
Šodien viņš ir tāds pats, kā pēdējos 2-3 mēnešus, tikai daudz kustīgāks, žiperīgāks, labi zina, kā viņu sauc, pa visu vari grib izrāpties no ratiem, kāju pārliekot pāri, siekalas prot norīt, nesiekalojas vairs plūdiem vien, no zobiem nav vēl ne miņas, ēdam reizi dienā rīsu-banānu putru, ēdam saldo biezeni, un plus vēl 2-3 piena reizes, no rīta, vakarā un naktī. Labi zina, ka muti jātaisa vaļā, kad karote "lido" klāt, no sēžamkrēsliņa mēģina izvelties ārā, "lipsiksnas" vairs nav šķērslis. Baidās no vecomītes, no vecātēva un no puišiem ar skaļu balsi. Sabīstas ar, kad mamma par skaļu iesmejas :/ Mamma mēģinās savaldīgāka būt. Raud būtībā tikai un vienīgi, kad sabīstas. Senči grēko, dažreiz staigādami apkārt ar ratiņiem arī vakarā, kad tumšs, un tad viņš baidās no tumšiem kokiem... Drēbītes gandrīz visas ir totāli par mazu, bet uz viņa izmēru jau ir tādas, kurās mazuļi sēž un pat staigā...
Vakar bijām uz pie fizioterapeites, apskatījās, pavalstīja Ādamuku, pagrozīja, pastaipīja, pavirpināja. Pateica, ka nekādas nodarbības nav vajadzīgas, un nu tik jāsāk viņam pamazām uz sēdēšanu taisīties - vēl gan par agru. Viņš ir par smagu, lai jau tagad sevi noturētu sēdus. Bet tieši tāpēc, ka viņš liels un spēcīgs, tad, kad turēsies, tad turēsies ļoti stabili. Uz astoņiem mēnešiem jau jāsāk rāpot. Kaut kā dupsi gaisā ceļ jau tagad, un ar kājiņām atsperās, bet nu vēl tāls celiņš ejams... 8))
Saka fizioterapeite, ka varu mēģināt viņu sēdināt, atbalstot ar spilveniem, kā arī klēpī, ar roku pieturot un skatoties, lai viņam kājiņas taisni. Kādu brīdi viņam tā interesanti, bet īstenībā viņš nemaz tā nealkst tā darīt, un es nedomāju viņu piespiest - viņš pats tak dod ziņu, ka par agru vēl 8) Un viņš arī galīgi neiebilst, ja lieku viņu joprojām visur tikai guļus, vai uz vēdera! :) Spēlējas, atpūšas tā. Viskaut ko.
Vienmēr tā smuki aizmieg, salicis sev uz acīm abas rociņas. Tas vienmēr ir komiski, mana mamma īpaši jūsminās par to, kā viņš noslēpjas no visa un mierīgi čuč.
Naktī guļ ļoti labi - ap 23 aizmieg, un nu jau noguļ līdz 10 rītā ;D Kaifs - arī man atpūta! :] Pa ilgiem, ilgiem, ilgiem gadiem, jāatzīst! 8))) Pēdējoreiz rudenī šajā laikā cēlos tikai, kamēr skolā negāju vēl! :D Vēlāk jau tikai vasarās... Un vēl vēlāk - tikai brīvdienās, kad neiekrita darba maiņa! Bet ļoooti reti... 8]]]
Vienvārdsakot, esu ļoti priecīga un laimīga, ka viņš man ir, un ka viņš ir šāds. Un ka viņš mans! 8) Un ka tik ļoti mīl tieši mani un Susļiku! :] Kopš viņa piedzimšanas man nekad vairs nav bijušas kaut kādas stulbās domas par vientulību, dzīves bezjēdzību, mazvērtību. Jo vismaz vienā jomā esu vislabākā, un tas ir tik daudz! Esu vislabākā mamma savam bērņukam! 8]]
|
|
|