Tik ļoti sūdā liekas, ja bez trīsdesmit dienām četrdesmit gadus vecs cilvēks mīž uzstāties publikas priekšā. Tieši tāpat kā pamatskolā, vidusskolā, augstskolā un visos darbos, kuros sanācis pastrādāties. Nav jau tā, ka nebūtu izgājusi priekšā un, balsij un galvai trīcot, norunājusi tekstu. Bez atmiņām par publikas priekšā pavadīto brīdi. Ar stresu, kurš robežojas ar panikas lēkmēm. Apsverot un izvērtējot, kas būtu ļaunāk - salauzt kāju, lai nebūtu jāuzstājas, sasist mašīnu un pateikt, ka cietu avārijā, izlikties par neārstējami slimu, dabūt ārsta izziņu ar publiskas runāšanas aizliegumu. Jau doma vien par runāšanu cilvēku priekšā neļauj ēst, dzert, gulēt, liek pīpēt cigareti pēc cigaretes. Vidusskolā varēju atļauties starp ļoti sekmīgajām atzīmēm dabūt pa vieniniekam par nerunāšanu, augstskolās kaut kā izdevās sarunāt rakstu darbus runāšanas vietā vai grupu darbā būt rakstītājam. Pirms vairākiem gadiem kādā no darbā vietām tika dots uzdevums uzstāties ārzemēs konferencē, runājot ne cilvēku valodā. Akdiees, biju gatava izdzert visas pretsāpju un jebkuras citas tabletes. Pēc katras izdarītās runāšanas nekad nav atvieglojums, prieks vai gandarījums, ka tas ir izdarīts, parasti ir asaras un doma, ka nekadnekadnekad vairs.