Ja darbdienās es tiešām gribētu kādu mierīgu vakaru, kur nav nenormāli aktīvi jāizvēlas, vai skatīties televizoru vai lasīt grāmatu, vai varbūt abus reizē. Tad brīvdienās man ir sajūta, ka mūsos (stilīgs vārds - mūsi) tiek aktivizētas raķetes un mēs kā apdauzīti pārvietojamies šurpu turpu. Pagājušajās brīvdienās ap 1000 km. Šajās pēc plāna izskatās ap 400 pagaidām. Tikai.

Vēl par Domiņiem. Ģimenē dominējošo sauc par Domiņu (o kā ozons nevis ozols). Domiņu var noteikt pēc tā: nostājas blakus un uzliek viens labo, otrs kreiso roku otram uz pleciem, kura roka pa virsu - tas Domiņš. Pat ja esmu kādus 18 cm īsāka, es reizēm pamanos būt par Domiņu.

Un tad vēl es gribēju vienkārši pierakstīt, ka man zosāda uzmetas, kad ieraugu pīrsingu nabā. Es jau mēģinu, tiešām mēģinu neskatīties (nu tas vecais labais ja_nepatīk_neskaties_princips), bet nav tā, ka baigi sanāk. Bet tas vēl nav tik traki, kā cilvēki, kuriem humora izjūta iedalīta nav, bārsta vienu joku pēc otra, iejaucot pa megaasprātīgam izsaucienam, tā ka nezini vien, cik stipri saspiest žokļus pieklājības smaidā.

Es sapnī redzējuxanax. Stulbs sapnis, jo beigās mēs izmetām visas xanax segas pa balkonu.