Gandrīz jebkura saruna ar mammu ir krupju rīšana. Dzirdot kārtējo krupi, man gribas nomest klausuli vai pagriezties un iet prom. Kāds norijamo krupju limits?
Ak dieniņ! No dabas aizsardzības viedokļa tu limitu jau esi pārtērējusi!
No pārējiem viedokļiem - mamma tomēr. Bet māmiņas arī vajag audzināt. Moš mēģini "čerez adnavo"- vienu norij, otru spļauj apukaļ? Vismaz mums ar mammu šitā ir. Līdz zināmam brīdim klusēju, tad dodu pretī. Sekas: "ko tu vispār saproti utt?!" Pakašķējamies, bet pēc laika mamā zvana tjipa nekas nav bijis: "kā iet un vispār?"