Pēdējā laikā mani sācis vajāt vārds čalis. Nebiju domājusi, ka tas tiek lietots TIK daudz un TIK bieži. Metas zosāda, kā raganai no pienesuma.

Man barikādes asocējas ar to, ka parastā vakarā mēs ar māsu spēlējām dambreti savā istabā, kaut kā ļoti smieklīgismieklīgi spēlējām, jo parasti mēs izdomājām savus noteikumus un smieklīgumus. Pēkšņi istabā ieskrēja (varētu teikt, ka IEDRĀZĀS) tētis un uzkliedza: "Rīgā cilvēkus šauj nost, bet jūs te zviedzat!".
Tā kā mēs bijām apmēram 14gadīgi politiski izcili neizglītoti bērni, tad visai maz sapratām, KAS NOTIEK. Tēta uzbrēciens gan nežēlīgi sāpēja (kā jau lielākā daļa kompleksainā tēta netaisnīgo uzbrēcienu), jo kā gan mēs, dambreti spēlējot, varējām zināt, ka tieši tad nedrīkst smieties.