Ar lielu prieku un nepacietību gaidīju sestdienu, lai beidzotbeidzot tiktu mežā un pār muguru skrietu sēņu maniaka laimes skudras. Sestdienas rītā pēc kārtīgām mammas brokastīm braucām uz mežu. Kā jau tas parasti notiek, tētis mūs ieveda dziļdziļi mežā, jo īsti sēņotāji īstās sēnes nelasa šosejas malā. Staigāt gar šosejas malu vai paliela mežā ceļa malu ir zem īsta sēņotāja goda. Diemžēl biju aizmirsusi, ka mamma un tētis uz mežu brauc kā uz kartupeļu lauku. Izložņājot džungļus, pārlienot pāri puspurvam, dažiem grāvjiem un pusizcirtumam, ir jānočeko visas sēņu vietas. Tētis un mamma iejūtas gidu un ekspertu lomās, nepārtraukti norādot virzienu un arī konkrētas vietas koordinātes, kur kādas sēnes meklēt, radot iespaidu, ka bez viņu norādēm jau sēnes neviens atrast nevar. Pēc piektās stundas biju gatava lūgties un solīties viena pati tīrīt piesēņotos piecus lielos grozus ar pārsvarā baravikām. Es tomēr izvēlos sēņošanu kā prieku. Nevis sēņu pierakšanu vairāku stundu garumā, pēc tam vairāku stundu ilgu sēņu tīrīšanu, cepšanu un vārīšanu. Man patīk tas prieks pēc pāris stundu staigāšanas pa skaisto mežu un sēņu daudzums, kas nepieciešams vienai gaileņu un vienai beku mērcei. Būs tomēr jādod priekšroka Valkas mežiem bez ekspertiem un vietu zinātājiem, jo Daudzevas mežu džungļi ar speciālistu komandu tomēr nav sēņu maniaka prieks.