Šodienas rītā mani pāršalca ziņa, ka draudzene ir parunājusies ar savu 11gadīgo māsīcu par to, kā tad mazuļi mūsdienās izklaidējas.
Secinājums - mazuļiem vairs nav bērnības. Protams, tas nebūt neattiecas uz visiem!
Bet viņi niekojoties ar stipro alkoholu (es stipro alkoholu pamēģināju 15 gados, pirms tam gan aliņš un vinčiks tika arī iemēģināts), pīpējot (arī uzpīpēju es pirmo reizi 15 gados) un meitenes bučojot puišiem pincīšus!
Arī mēs darījām trakas lietas, bet tās nāca vēlāk, ne jau 11 gadu vecumā.
Kā teica draudzene - ne visās situācijās der frāze "ātri sāksi, ātri beigsi".
Protams, jautājums arī par to, kur šajā visā ir bērnu vecāki.

Un tad vēl reiz padzirdēju tekstu, ka māmiņa savam piecgadīgajam dēlēnam pa brīvdienām bieži nopērkot mazo šampīša pudeli - lai izdzerot un liekot vecākus mierā. Un šī māmiņa jau staigā ar otro bērnu puncī.

Izgāju pagalmā, bet tur kādas 5 meitenītes vecumā 3-7 gadi un visas no galvas līdz kājām rozā ietērptas. Ar vienu līdzīgu man nācās Jāņus kopā pavadīt. Negals! Nu ir taču visādas citādas skaistas krāsas! Man bērnībā mamma teica, ka meitenēm esot jāvalkā sarkanas drēbītes, bet puisīšiem zilas. Un tad nu rezultāts - sēžam abas rindā pie ārsta, bet tur atnāk puisītis čirkainiem matiņiem sarkanā sporta tērpā. Un es pa visu koridori sāku izprašņāt mammu, kāpēc puisītim sarkanas drēbes. No manas puses daudz variantu - vecāki gribēja meitenīti, bet piedzima puisītis, tāpēc ģērbj sarkanās drēbēs; puika domā, ka ir meitene; vecākiem nav naudiņas, lai iegādātos citas krāsas drēbītes. varu iedomāties mammas sarkšanu un bālēšanu!

Redz, kā notiek - mūsdienās arī nauda tiek glabāta grāmatās. Bet es biju tā laimīgā, kas atrada!

Piezvanīja man viena jauka meitene.
"Kad tad uz Liepāju taisies? Ja ne ātrāk, tad janvārī būs jābrauc - raudzībās!"
Es uz pakaļas! Viņa taču tik ļoti gribēja mazulīti, jau gadu centās tikt pie tāda, un nu beidzot izdevās!
Jā, tēvs gan tāds baigi mīksts manā skatījumā, bet meitene jau laikam baigi mīl to cilvēku...

Un tad es iedomājos - cik gan tas ir forši - tāds mazulītis! Viņa tādā aizrautībā stāstīja, sajūsminājās!
Iedomājos...
Es varbūt arī gribētu, bet nabaga bērns - ar tādu māti histēriķi kā mani!
Man vispirms kur jāpaārstējas un tikai pēc tam jāsāk domāt par sīko.