ludza - ēst

vispār man tā cilvēku rīšana besī ārā. visvairāk man besī beibes, kas nepārtraukti stāsta, cik viņas resnas un kāda viņām riepa, un tad aiziet uz lido, sakrauj sev divas karbonādes, ceptus kartupeļus un četrpadsmit kūkas. un tad brīnās, kur viņas tik resnas. cilvēku rijība ir neiedomājama. tādas vietas kā lido vispār ir pretīgi pretīgas. es tur neeju, jo man riebjas uz to skatīties - desmitiem cilvēku, kas stumj iekšā visus iespējamos dzīvniekus, tādā milzīgā negausībā, taisni kā bērnībā nebūtu baroti. jo tā dara suņi, ja kā kucēni nav pietiekami baroti.

bet tad man ir dienas, kad es jūtos tukša, tukša, un tik viegla kā bezsvara pūciņa, kas tūlīt pacelsies un aizlidos. un tad es daru kā viņi - stumju sevī maizes un bulciņas un kaut ko tik pretīgu kā makdonalds. un pēc tam ir sajūta, ka es no tā smaguma tā kā atgriežos uz zemes. tas notiek ārkārtīgi reti, jo pārsvarā es ar ēdienu esmu uz "jūs" un drīzāk būtu laimīga, ja jāēd nebūtu vispār. bet nu ir tādas dienas.