| |
[13. Maijs 2010|21:46] |
mazā māsa pagāšpiektdien uz skolu uzvilka savas lētās kurpes. draudzene uz kāpnēm pasteidzināja un protams ka sīkā nožavās. kāja mazliet piepampa, parādījās zilumiņs dūres lielumā. pēc 2 dienām pampums nogāja, mazliet jau sāpēja, bet staigāt varēja, zilums ar sāka noiet. vakarā skatās - bāc, sāk augt zilums, atkal pampums, zilums sācis noslīdēt un apgājis apkārt kājai utt.
tad nu sabijās un šodien atčāpoja man līdzi pie ģimenes ārsta. ārsts paskatās...nopūšas "drosmīga gan tu meitene. nokrīt pa kāpnēm, bet trīs soļus līdz traumpunktam bail atnākt". nu neko, domāja sūtīt uz rentgenu, aizsūtīja beigās uz traumpunktu. pie ģimenes ārsta bijām 10os. (man vispār ir super-duper ģimenes ārsts, tādu novēlu visiem. paprasīju vai būtu ar mieru uzrakstīt man zīmi priekš akadēmiskā atvaļinājuma a vienīgai ko man pajautāja bija "nū..rakstam to astmu tev par diagnozi, ja?"). uzejam augšā uz traumpunktu, a tur slimnīcas birokrātija. sēž jau 4 cilvēki priekšā. līdz pl 11iem neviens netika pieņemts (traumpunktā!!!), toties visas māsiņas bija paspējušas 2x iedzert kafiju un pa 2ām uzpīpēt. pulkstens 12os māsa tika pie daktera. to tur paskatījās un saka "nu ko, jāveic operācija". sazvana ārstu, jā, šodien varot. jāsēž, jāgaida uzņemšanas dokumenti dienas stacionārā. Sēžam, gaidam, mierinu mazo māsu (viņa vispār slimo reti, slimnīcā bijusi tik, cik dzemdību namā, kas silītē gulēja, un pie manis ciemojoties, super ārstniecības procedūra viņai liekas asinsanalīzes). redzu, ka velk jau uz asarām mazo. sēžu, stāstu ka viss būs ok, jokojamies, noskaidrojam, ka būs tas pats dakteris, kas manu ceļgalu šņikāja pušu, tātad jauks, omulīgs, ar humora izjūtu. pēc stundas uztaisa pirmo kardiogrammu. ap 2iem māsu aizsūta uz nodaļu un piekodina neko neēst, neko nedzert (viņa pat brokastis nebija paspējusi ieēst). Mamma uztraukusies, es skrienu uz mājām un skatos ko aiznest, kamēr viņu tu uzņem. Aiznesu čības, grāmatu un salvetes. Mamma ar, pasaka darbā ka pzd ir un brauc šurp. Aizeju uz palātu, sēžam, pļāpājam, es stāstu ka nekas traks nebūs, ka neko nejutīs. stāstu par anastēzijām, par izjūtām, par visu ko.
atnāk arī mamma, tai bāla seja.
nu neko. ap pl. 3iem izdomājam, ka jāļauj māsai atpūsties, iesim mājās, vārīsim buljonu, ar ko pabarot neēdušo cilvēciņu. sēžam mājās, pļāpājam, sīkā kā nezvana, tā nezvana. ap 5iem ejam skatīties, tak dienas stacionārs, cikos tad viņi taisās kko darīt, ja 10os durvis slēdz ciet?
ha, izrādās neviens nekur nesteidzas, māsa guļ, garlaikojas, neviens nenāk, neko nesaka. nu pilnīgs pzd. pasēžam līdz 6iem, ejam mājās. gaidam, gaidam, pl jau 8 nāk, es taisos uz mājām. ap 9iem mamma zvana, ka nu jau sēžot māsa procedūru telpā, sagatavojot viņu.
tikko māsa piezvanīja. Izrādās viņu uz pilno narkozi esot iemidzinājuši, lielākās bailes - esot katetru ielikuši, bet tā viss kārtībā. :)
bāc, tik gari sanāca, bet gribejas visu šo dokumentēt. |
|
|