| |
[19. Jun 2011|23:13] |
padzīvojos pie mammas, tā kā viņu pametis diezgan nelietīgi draugs (vīrietis ap 45 pamet ar sms palīdzību!!), tad nu sastādu kompāniju kamēr māšele Koknesē.
Vakar ar kājām aizgājām līdz centram, nopirkām zivju paviljonā reņģes (3kg = 75sant.), bijām humpalās, kur es iegādājos 75 santīmus vērtu krekliņu, kas ir nevien dzeltenā krāsā, bet uz tā ir uzraksts "Super Girl". Tad nu ripinājām uz laukiem un pirmais ieejot dārzā bija atbrīvošanās no kedām un bērnišķīga dauzīšanās ar suni, tad zivju tīrīšana (izdevās mega ātri), cepšana uz grila.
Un tad notika satraucošākais - ciemos atbrauca manas īstās māsīcas. Pēdējo reizi viņas redzēju, kad jaunākā pat sēdēt neprata, tagad jau lēkā apkārt, stāsta, dzied un dejo. Atkal sapratu cik ļoti man gribas bērnus, mazā meitene sēdēja man visu vakaru klēpī, no manis neatkāpās un es dzirdēju visus stāstus par mammu un vecāko māsu.
Mācījos kurināt pirti un citas pirts gudrības, pirtslotu griešanu, mērcēšanu, pirts tīrīšanu un ko tik vēl ne. Liela atbildība, jo to pirti savu mūžu neviens cits nav kurinājis, es būšu pirmā :)
tad nu ņēmos tur, nāca nakts, atvadījos no māsīcām, sakopu pirti, uzmetu Daiņa-1 tusiņu, jo bija vnk supervēls. Gāju gulēt, skatījos mazu meiteņu filmu, diemžēl tikai beigas, vajag pameklēt un nolūrēt visu, jo kkā aizgrāba. Iemigt arī kārtīgi neiemigu, mammai gulēt blakus laikam kkā stulbi.
šodien biju īpaši kašķīga un melanholiska, iemesls noskaidrojās vēlāk. Tante izdomāja braukt uz Limbažiem, tad nu kāpām mašīnā un braucām. Es labprātāk būtu kāpusi mašīnā un laidusi uz Liepāju, jo ļoti gribējās noķert to sajūtu, kas manī bija pirmo reizi viesojoties Liepājā, bet tur būtu nepieciešama cita kompānija, jo šī nemāk skaisti klusēt. Toties es izcīniju Nabu mašīnā un atradu kabatā ledenes. Bijām Bīriņu pilī, es atteicos buržujiem maksāt 1,50 Ls par ieeju, pat, ja man izmaksā, tā vietā viena iebridu pļavā pie 3 skaistām govīm, paskatījos acīs. Tālumā ieraudzīju skaistus ozolus - tik cēlus un majestātiskus, aizbridu līdz tiem un apraudājos. Pieskāros un centos atrast mieru un harmoniju, bet tas tikai mani satricināja.
Aizbridu apkārt ezeram, cauri pļavai un man it nemaz nebija bail un zem kājām bija miljons mazmazītiņu vardīšu un man bija tik žēl viņas samīt, ka es runājos ar viņām un lūdzu piedošanu un gandrīz atkal raudāju, ka viņas nabadzītes visi mīda un viņas mirst dubļos iespraustas. Runājos ar suņiem un skatījos cik tie skaisti un vēroju pīļu māti ar bērniņiem un pili un izdomāju ka gribu laukos.
gribu uzcelt pļavas vidū, meža malā māju, tik stiklotu, tik atvērtu, ka saplūstu ar dabu, ar dārzu, lauku un pļavu, kur nebēdnīgi skraidīt, kur rūpēties un strādāt un dzīvot. Atrast puisi no laukiem, pie kura dzīvot, kārtīgi uzvesties un būt labai, jo esmu bezcerīgi tukša, diemžēl, ņemiet un piepildiet mani.
atpakaļ caur saulkrastiem, sailgojos pēc jūras, bet kurš ta man dos, redzēju, ka mamma raud, par ko tur raudāt - vīrietis-cūka pameta, priecājies, ka vismaz triperi nepielaida. tādi nāk un aiziet un pa vidam vēl roku prasa.
tad tika ēstas pusdienas ar jaunajiem kartupeļiem, sviesta pupiņām un zemenes ar zilo sieru un vīnu.
mājās, dušā, 2 aliņi un 3 cigaretes ar Mārtiņu uz dzelzceļa, mājās, iesāku ņammāt cielaviņu, negaidīts zvans, saruna nepilnas 40 min, patīkama saruna, tikko beidzu rakstīt un gaidu bildes, kur es ar kucēm un kailām krūtīm. ne kopā. |
|
|