same shit [entries|archive|friends|userinfo]
Lote

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[6. Jun 2011|11:23]
esmu nomierinājusies un samierinājusies. dzīvojos ar Andri, izbaudu kā ir tad, kad kāds tevi tiešām ir iemīlējis un kādam metas tauriņi vēderā no pieskāriena vien. Izbaudu jaunību un jauneklīgumu.
Un neskaitot šodienu es gaidu vēl divas dienas un ja nu nekā, tad es pieņemu Līvas piedāvājumu. Re kā mainās viedokļi - es viena no kliedzējām, ka prom nebraukšu, jau krāmēju domās somu. Aizbraukšu, divus gadus padzīvošu un atgriezīšos. Atstāšu visus sūdus, kas man psiholoģiski velkas pakaļ, aizbēgšu un gan jau.
Man visi, visi pietrūks, vēl zinot savu sabiedriskumu, bet iespējams bez manis citiem būs arī labāk un mierīgāk :)
Link4 paziņoja|pateiksi ar?

[6. Jun 2011|10:11]
es tikko noķēru tādu savādu vasaras sajūtu. nu to sajūtu, kad ir agri un silti vasaras rīti, tu izej ārā un saulītē soļojot tev uz kailajām kājām uzmetas zosāda un iz mūzika, kas tev dungojas no tā visa tev galvā un tā.
vai arī tā ir tā sajūta, kas pārņem, kad esi ārā vakaru sagaidījis ar nakti un nakti sagaidījis ar rītu un tu jūties pozitīvi saguris.
es nezinu, bet man patika tā sajūta un vasara ir klāt.
Linkpateiksi ar?

[28. Maijs 2011|20:58]
tā kā vēl 3 dienas jādzīvo nabadzībā un aizņemties man negribas ne cik, tad ēdu pēdējās atliekas, no tā, kas mājās aplicis un ko Aigars man atvedis. Šovakar vārīti kartupeļi ar tomātiem savā sulā, baziliku, sāli un krējumu... un garšīgā mango tēja ar pēdējo cukurkaroti.
Link2 paziņoja|pateiksi ar?

[28. Maijs 2011|18:44]
-kur tu tā steidzies?
-es vienmēr steidzos, jo baidos nokavēt.
-ko nokavēt?

jā, kas gan man vel ir kavējams? kur es vēl varētu nepaspēt? viss notiek tā, kā tam jānotiek. Es esmu savu bērnību izbaudījusi caurām dienām skrienot pļavās vai bļaujot mežā, ripinot divriteni, spēlējot gurķus un futbolu un tautas bumbu, slepeni ejot pārgājienos gar Mazupīti, līdz vēlai naktij dauzoties pagalmā, šļūcot uz plēvēm lejā no kalna, lecot pa skolas logiem ārā, kaujoties, spēlējoties ar bārbijām un lellēm, mainoties VHS kasetēm un ciemojoties pie katra no draugiem, iepazīstot jaunus draugus, iemācoties lielpilsētas nežēlastību.
Esmu sagaidījusi pusaudžu gadus ar dumpinieciskumu, nepakļaušanos kārtībai, ar pirmo cigareti un aliņu, ar pirmo stipro grādīgo dzērienu, pēc tam baidīšanos no vecāku maņām.
Kā mainījās mani elki, manas domas, mani uzskati, mans viedoklis. Tas bija stundu jautājums, un cik gan pašpārliecināta es biju, jaunības maksimālisms visā savā plaukumā atvērās manī un ir tajā vēljoprojām. Viss tas, ko mēs kliedzam kāju sitot pret zemi, viss tas, kas sākas ar "tāpēc ka tā ir", "tāpēc, ka savādāk nevar", "tāpēc, ka es tā gribu un viss". Man to vajag, tas ir stulbi, tas nekam neder, ejiet dirst - es tā pat darīšu pa savam.
un tad jau nāca laiks, kad man vajadzēja sākt mācīties pazemību, pirmais darbs, pirmā priekšniecība, mans ego protams darīja savu un necik ilgi jaunais darbs nebija mans, bet nu no kļūdām mācās.
Pirmais darbs, es jutos tik svarīga, bet tā bija vilšanās - man, lotei, iedod ko tādu, kas ir izdomāts amats. Bez pienākumiem, bez atbildības. Ej un atstaigā tās stundas riņķojot bezjēdzīgumā apkārt zālei. Bet mērķis bija - gribu strādāt un es iesaistījos tajā un jā - tas noveda pie panākumiem. Mana karjera nav kāpusi, bet man ir bagātīga pieredze, lai tagad nevarētu vairs atrast neko.
Un protams pirmās aizraušanās un mīlestības, apdedzināšanās, intrigas tīņu līmenī. Lielīšanās ar savu mīlestību un rozā brillēm, sapņošana stundā vaļējām acīm, nomodā pavadītas naktis, tā burvīgā taurentiņu sajūta vēderā, kas likās tik sveša un narkotiski laba.
Pirmās ballītes, tusiņi, tādas vietas kā "koki", "soliņi", "pagalms", "palodze" un kas tik vēl ne, mums izteica visu, tie vārdi mums asociējās ar vietām, notikumiem, sarunām, pirmās pavadītās naktis klaiņojot riņķī apkārt, pa ziepniekkalna ielām, kamēr mamma mājās uztraucās (vai arī neuztraucās, jo es taču esmu pie draudzenes). Viss burvīgākais, ka īsti nekas slikts tā arī nav noticis līdz šim, neskatoties uz krimināliem rajoniem vai padsmitgadnieces bravūrīgo kasīšanos ar miesās lielākajiem pretīmnācējiem (un likumsargiem un vispār ar visiem pēc kārtas, kas aizskāra manas dziļākās jūtas) vai mežonīga bēgšana ar pašķiršanos Rīgas centrā un pēc tam aizelsusies iekritu krūmiņos pie Sporta Pils, lai pasmietos.
Pirmie 3 dienu garie tusiņi, pirmās satikšanas ar dzīves skarbo patiesību, izlaidums, liekas, ka visa pasaule nu ir pie kājām, tikai ej un dari un tev veiksies, bet tā nav. viss ir īstenībā grūti un tā tālāk...

un tad tu saproti, ka ir jāturpina šī bezgalīga cīņa, tev visu mūžu nākas cīnīties, tu vairs nepaliec sev, tu paliec citiem, tev ir jāveido savs draugu loks, savs paziņu loks, kolēģu loks, ģimenes loks, tu vairs neesi tas jaunības maksimālists un tas tevi (nu vismaz mani loti) biedē.
Es baidos, ka man nebūs ko atcerēties, ka es vel neesmu izdzīvojusi visu, ka man vajag vēl, vēl, vēl.. Bet viss ir piedzīvots, jaunība ir viducī, man jāsāk sliekties uz otru pusi, ir jālaiž vaļā it kā piepildītā bērnība un pusaudžu gadi, kuri man šķiet varētu sevī ietvert vel kaut ko, bet tā nebūs. tas ir beidzies un pagaisis un vari vien sākt dzīvot savu pieaugušo dzīvi, par kuru tā sapņoji, jo tev vairs nekad nebūs, ne 6, ne 11 un pat ne 16 gadi, tev tikai nāks katru gadu pa vienam klāt un pietiek dauzīties apkārt, streipuļot pa Vecrīgas bruģi, skaļi izkliegt saukļus un attaisnoties ar nezināšanu, kad nogāzti podi. Jāsaņem sava atbildība un jādzīvo. Vairs jau nav ko nokavēt un nav jau vairs uz ko nepaspēt..
Link2 paziņoja|pateiksi ar?

[27. Maijs 2011|14:51]
man gribas aizbēgt kkur uz dienām trīs, sakoncentrēties un atgriezties. bet nu gribēt nav kaitīgi.
Link2 paziņoja|pateiksi ar?

[27. Maijs 2011|14:09]
nekad tā īsti mēs ar mammu neesam mīļojušās, tā, ka es varu ielīst klēpī un samīļoties un varbūt paraudāt un tā. Tāds bija opītis, ka es no viņa klēpja varēju neizlīst un varēju visas bēdas tur atstāt un justies labi, pasargāta un zināt, ka viss būs kārtībā.
Es gribu šodien ielīst tādā vietā un skatīties, ka viss nav nemaz tik slikti un tās sliktās domas, kas man maisās, var iet uz turieni, no kurienes nākušas.

bet tā nebūs, es lūdzos, kaut spētu aizmigt un nesastrādāt muļķības.
Linkpateiksi ar?

[26. Maijs 2011|02:08]
viņš lūk mani mīlot un bla, bla, bla, bet saprot, ka mums nākotnes nebūš tā pat, tāpēc mēs mīlīgi nolēmām, ka viņš būs mans mīļākais un tuvākais visu atlikušo mūžu, jo man i mīl par to, ka es esmu Lote un es esmu zaļacaina un vispār - visforšākā... rīt man pavārstundas
Linkpateiksi ar?

[24. Maijs 2011|17:17]
es esmu šodien palikusi mierīga - dzīve tā pat rādīs, kas būs tālāk, tad kāda jēga censties kko mainīt vai ietekmēt?
Link2 paziņoja|pateiksi ar?

[23. Maijs 2011|17:55]
beidzot esmu pamodusies un izgulējusies - pa dažām stundiņām vairākas reizes. Piere palikusi vēl sarkana, bet rokas rotā kolhoznieka iedegums. Toties ir apņemšanās nākamgad noskriet maratonā vismaz 10km JO ES TO VARU!
Sajūtu beidzot apņēmību, laikam darbs manī to izraisa, jo gribas censties, gribas plānot un plānus īstenot.
Man patīk darbs ar cilvēkiem, kas neprasa lielu pazemību, kur neapmierināti cilvēki ir stiprā mazākumā par apmierinātajiem un priecīgajiem. Un nogurums, kas paliek pēc tā visa ir brīnišķīgi patīkams, jo zini, ka šā vai tā esi bijis noderīgs, pastrādājis un centies.

Vakarvakarā satiekos ar Andri, pasēdējām ar Līgu un Raivi, papļāpājām un tad jau nācām mājās, lai vnk pagulētu viens otram blakus un es varētu ieslīgt saldumsaldā miedziņā un pamostos blakus smaidīgam cilvēkam.

Es gribu piektdienu jau tagad.
Link2 paziņoja|pateiksi ar?

[20. Maijs 2011|23:18]
es sareibu no bērnišķīgās ceriņu smaržas, tas bija tik patīkami, ka es sajutos atkal laimīga... uz sekundēm piecām
Linkpateiksi ar?

[20. Maijs 2011|01:01]
ja Māris dabūs man rabarberus, es ļoti priecāšos, jo tad nākamās nedēļas našķis būs rabarbermaize ar drumstalām, kā Rojas omes ceptā...
ja Māris nenesīs man rabarberus, tad es iešu uz tirgu un viņu necienāšu, bet tieši speciāli aicināšu visus pēc kārtas ciemos uz glāzi piena un gardu rabarbermaizi
Link10 paziņoja|pateiksi ar?

[18. Maijs 2011|16:12]
man katru dienu ir slinkums, slinkums uz visu. slinkums izvilkt sevi no gultas, slinkums ēst, pīpēt, domāt, darīt. katru dienu pamostos un cenšos izdomāt iemeslu slinkumu pārvarēt, dažkārt gultā palieku stundām.. šodiena ir viena no tām dienām, kad es tikai nu pat esmu izkārpījusies līdz virtuvei, dzeru zaļo tēju un ceru, ka sestdiena nesīs man prieku. Jo tas, kas iespējams notiks sestdien ir tas, ko es vēlos arī sagaidīt.
tātad sestdiena iespējams ir mana jaunā atdzimšanas diena :) lūk arī mans iemesls uzvārīt nākamo tēju un izcept šodien šokolādes keksu
Link2 paziņoja|pateiksi ar?

auksts [17. Maijs 2011|23:07]
es šodien salstu - kā nevaru, tā nevaru sasildīties. Kur pazuda vasara? Gribu sēdēt uz balkona, ķert saulīti, dzert kolu ar ledu un citronu un beidzot kaut ko uzrakstīt, kas uz sirds sakrājies.
Linkpateiksi ar?

[16. Maijs 2011|01:52]
makaronus ar sieru vai kartupeļus ar majonēzi? ēst gribas tā, ka dīdos pa gultu, jau stundu.. rijamais uznācis, ēdu visu, kas nekustas un kustas un gribas visu laiku vel un pat ne tik ļoti saldumus, kā tieši kotletes, kartupeļus, kārtīgu gaļas gabaliņu utt....

makaroni win laikam
Link6 paziņoja|pateiksi ar?

[12. Maijs 2011|16:15]
vakar pirmo reizi taisītā medus kūka bija dievīgi garda.
šodien pa mājām - jāpiekopj un jauzpucē jo rīt, rīt ir tā diena, kad satikšu Lielo Mīlu un atkal sabojāšu visu, pie kā esmu tiekusies.
Linkpateiksi ar?

[10. Maijs 2011|21:33]
ak, šodien satiku māsīcu, to kurai 2 dvīņu puikas, nu jau 11 mēneši veci, tik mīlīgi, tik jaukiņi... tētis laimīgs, mamma laimīga, mazā māsa laimīga :) pozitīvi
māsa ar savu draugu paskatījās uz mani un teica "nu mēs tikko izdomājām, ka arī gribam būt tante un onkulis" :D ehh...būtu tas viss tik vienkārši...
Linkpateiksi ar?

[10. Maijs 2011|08:19]
pzd, cik ļoti ir jāaizdzeras, lai aizmirstu, ka tev tak ir bērns? ja jau nogādā kkādā nodaļā, tad jau tās 2-3h, tad jau tā ir pusdiena!!
Linkpateiksi ar?

[10. Maijs 2011|06:39]
ta-dā.. dienās, kad sēžu mājās un lēnām jūku prātā, cik ļoti man vajag tikt ārā, cik ļoti man vajag papļāpāt, neviena nav, bet te pēkšņi uzrodas visa pasaku pasaule vienā burvīgā vakarā, i smukais klusētājs, i vecais mīlnieks, un vēl protams cilvēks, kam mans telefona nr ir mūžīgi pazudis un protams arī ļaunais bijušais, kuram obligāti jāpievienojas un obligāti jāsāk runāt stulbības un jāsola sadot pa muti. :(
Linkpateiksi ar?

[8. Maijs 2011|16:10]
burvīga diena, puse nogulēta drebinoties, jo no nakts vēljoprojām neesmu atsilusi un tā pat dažādu kairinājumu dēļ aizgāju gulēt tikai 5os.

Sēžu mājās, esmu piekopusi visu, drīz drēbes būs izmazgājušās un tad turpināšu vientulību. Nevienam neesmu vajadzīga, bet man ir vajadzīgs kāds... jo saulaināka diena, jo skumīgāk jūtos
Linkpateiksi ar?

Shiny happy people laughing [8. Maijs 2011|02:20]
Es nemeklēju mīlestību, es gribu vnk iemīlēties un dzīvot mierīgi. Cik nu mierīgi varu. Es te nedrīkstu meklēt, tā pati atnāks. Kaut kad. Man nevajag tūlīt. NEVAJAG. Es zinu ko es vēlos un, ja pietiekami ļoti velēšos, tas tak piepildīsies?
Es gribu iemīlēties 
Es gribu satikt puisi, kurš ir pietiekami vīrišķīgs, lai man ar viņu nav jāauklējas bet tajā pat laikā es gribu, lai reizi pa reizei es varētu viņa galvu paņemt klepī un samīļot, sabučot, sabužināt un lai arī es drīkstētu ierāpties klēpī, nolikt galvu uz pleca vai krūtīm, paklausīties elpu, sirsniņu un sajusties mierīgi.
Man gribas puisi ar ko es varu iedzert aliņu jebkurā diennakts laikā, jebkurā dienā, bet tajā pat laikā, lai pirms svarīgiem pasākumiem, dienām, svētkiem nekādas dzeršanas nenotiek un arī aizdzeršanās nenotiek, tā, ka nākamajā dienā ir grūti un plāni jāmaina, kaut kas netiek padarīts un tā.
Es gribu satikt puisi kurš ir nopietns nopietnajos jautājumos, kas negrasās kavēt maksājumus, negrasās piekāst svarīgās situācijās, kuram ir kkāda atbildības sajūta, bet tajā pat laikā, lai viņš nav slims punktuālis un nav pedantiski pedantisks, jo es mīlu nelielu bardaciņu.
Bet es gribu arī skaisti mīlēties uz tumšākā parka soliņa, dejot uz ielas, daudz, daudz smieties un priecāties, klusītiņām kincītī sūkt aliņu vai dienas vidū uzrīkot nelielu apreibināšanos, lai smaidīga un iereibusi varu klīst un skatīties uz citiem, kas varbūt pat mūs mazliet nosoda vai mazliet apskauž.
Es gribu nakts vidū paķert velo un traukties uz vecrīgu, lai 3os naktī iejuktu pūlī un mazliet iztrakotos, neskatoties uz to, ka nav dzerts ne lāsītes, bet vnk ir labs garastāvoklis, bet taja pat laikā piektdienas vakaru pavadīt spēlējot kārtis ar viņu vien divatā.
Es gribu satikt puisi, kam es varētu uzticēt gandrīz visu, lai varu atklāti stāstīt un plānot, lai nav noslēpumu, kuriem nebūtu jābūt noslepumiem. Gribu viņam uzticēties un, lai viņš uzticas man, lai es varu palaist viņu kaut uz nedēļu prom, zinot, ka viņš atgriezīsies norunātajā laikā un vēljoprojām būs pret mani kaislīgs, tā pat kā es gribu palikt tik brīva cik esmu, arī viena esot, lai varu droši blandīties apkārt neciešot no greizsirdības, jo, ja viņā es tiešām būšu iemīlējusies, tad būšu arī uzticīga un viņam tas jāsaprot.
Es gribu skatīties kopā filmas, lasīt grāmatas, uzzināt, nenorādot ka viens no mums būtu gudrāks par otru, gribu godīgu viedokli, gribu, lai man ir viedoklis ko respektēt, ko ņemt vērā un, lai no otras puses seko tas pats.
Es gribu mīlēties, daudz mīlēties, kaislīgi mīlēties, traki mīlēties, mierīgi mīlēties rītā, vakarā, pa dienu un naktī, mājās, pļavā, parkā vai nezin kur vēl - kad tik ir garastāvoklis un vēlēšanās.
Es gribu gatavot ēst, kaut dienām dzīvot virtuvē, domāt, plānot, eksperimentēt un pasniegt tev, mans "gribu satikt tevi puisi" un tev tas jāņem vērā, ka no gatavošanas es neko nejēdzu, bet es centīšos un mācīšos un viss būs tā kā tam jābūt.

Neesmu nekāda skaistule, man mazsvarīgs tavs izskats, tava izglītība (nejaukt ar zināšanām un inteliģenci), tas ko tu klausies, ja vien tas man netraucē. Man ir vēlēšanās pēc apskāvieniem un smaida tavā sejā, arī komplimentiem, dienās kad jūtos skaista un laba. Esmu saprotoša un iecietīga, kad nav par daudz uz maniem nerviem, ja ļausi man iemīlēties, es tev zvaigznes no debesīm nesīšu, lutināšu un mīlēšu. 

Atnāc pie manis, atnāc un ieskaties manās zaļajās acīs, apķer un nelaid vaļā.

"Mīļo mazuli, ceru kādreiz  kāds tevi apskaus uz divdesmit minūtēm, vienkārši apskaus, neatrausies, neskatīsies tev sejā, necentīsies tevi noskūpstīt, tikai apliks rokas cieši klāt un turēs bez kripatiņas egoisma."
Linkpateiksi ar?

navigation
[ viewing | 170 entries back ]
[ go | earlier/later ]