|
20. Jun 2011|21:11 |
nebūs, nebūs, nebūs, nebūs, nebūs man miera un laimes un saticības. es tagad izlieku slikto uz āru, jo man gribas papriecāties.
es ienīstu savu stulbo dzīvi, tāda sajūta, ka liktenis man lemj tikai to čābīgāko, kas var ienākt pasaulei prātā un man īstenībā ir ļoti, ļoti, grūti dzīvot, grūti celties, mosties, darīt, radīt (es neesmu radījusi neko citu pēdējo pusgadu, kā tikai problēmas), elpot, staigāt, rīkoties.. tikai bezjēdzīgi staigāt un liekēžoties un mocīt sevi. dažkārt ir tāda sajūta, ka pat alkohols nepalīdz, vnk gribas kko iepist vēnā un atslēgties un plivināties, kā Ezis par mani saka, lai man izvestu "pliu, pliu, pliu, kājiņas plati un diena izdevusies". un katru dienu man ir jādomā cik slikta esmu un jāskatās uz savu pretīgo paskatu un jāstaigā savā pretīgajā pasaulē, kas stulbi un bezjēdzīgi un it nemaz mani neiepriecina.
man gribas fakin bezrūpību, konkrētību, sistēmu, režīmu, rāmjus, jo šobrīd, man rāmju nav un tas mani iznīcina, kā zobu puve, jo manī pašā ir tukšums. |
|