Adon
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Sunday, November 3rd, 2019
Time |
Event |
12:17a |
par krievu valodu Igaunijā kas man patīk Igaunijā, tas ir krievu valodas statuss... Igaunijā ir pilsētas, kur igauņi praktiski vispār nedzīvo, visi ir krievi vai vietējās etniskās grupas, kuras arī runā vai nu savējā dialektā vai krievu valodā, pārsvarā tas ir Peipusa krastā un Ziemeļaustrumos... tad nu lūk, tur kur nav igauņu pilsētvidē sastapt igauņu valodu praktiski nevar, viņa šeit nav vajadzīga, jo neviens tik un tā tajā nerunā.. viss ir krievu valodā... Tallinā gandrīz puse iedzīvotāju ir krievi vai krieviski runājošie, tāpēc ne tikai biznesiem, bet arī municipālajā līmenī paziņojumi, brīdinājumi, norādes, u.c. parasti tiek dublēti krievu valodā... manuprāt, tas ir ļoti pareizi un latviešu attieksmi pret visām valodām un dialektiem, atskaitot vidus dialektu, uzskatu par visai nacistisku... visa pļāpāšana par to, ka ja mēs tagad atļausim krievu valodu, latviešu valoda izmirs, ir vienkārši nejēgu pļāpāšana... 50 gadus, kamēr visiem bija obligāti jārunā krievu valodā, neizmira, bet tagad, ja mēs atļausimies nodublēt uzrakstu 'augstsprieguma līnija/bīstami' krievu valodā, valoda ņems un izmirs... tas tāds mazo tautu mazvērtības komplekss... nē, nu, igauņiem jau arī nav viss tik gludi... viņi arī cepas par okupācijas faktu, ar valdības rīkojumiem paziņo par noziedzīgiem noziedzīgus nodarījumus tālā pagātnē (šis man arī šķiet absurdi, bet nu labi), kasa galvu kā tikt vaļā no Padomju mantojuma un kaut kur sanāk eleganti un kaut kur nesanāk vispār (lieliskākais piemērs - Linnahall, kad biju šeit pirmoreiz, piedzīvoju smagas kognitīvās disonances lēkmi)... bet no otras puses, Tallinā ir memoriāls, kur dažādos laikos dažādas varas ierīkoja memoriālu, un tie visi ir saglabājušies - Otrajā pasaules karā kritušie vācu kareivji, Otrajā pasaules karā kritušie Sarkanās armijas kareivji (tur gan stāv zīme, ka iet nedrīkst, akmens uz galvas var nokrist, bet es tāpat izložņāju, man galva cieta), un pēdējais - deportētie un no Sarkanā terora cietušie igauņi... un viss tas vienā ģeogrāfiskā lokācijā... vislielākais šoks par vāciešiem, šo vēl jāpapēta, kāpēc Padomju laikā šo visu nenobuldozerēja... respektīvi, man patīk, ka igauņiem ir nedaudz mazāks mazvērtības komplekss, kā latviešiem... tas ir forši, jo mazāk mazvērtības kompleksu, jo mazāk ksenofobijas, tādējād - mazāk naida un nevajadzīgu kasīšanos savā starpā... | 12:33a |
par manu krievu valodu Igaunijā pirmoreiz Igaunijā biju kaut kad aizvēsturiskā pagātnē, kad lilai mani aizvilka uz Nightwish koncertu... toreiz mēģināju ar vietējiem runāt krievu valodā, bet tā kā tie pārsvarā bija jaunieši, turklāt nacionālisma uzplūdā, neviens ar mani nerunāja... tā nu es iegaumēju, ka Igaunijā jārunā angļu valodā... pagājuši daudzi gadi un es n-tās reizes esmu pārliecinājies, ka Igaunijā VISI zina krievu valodu un angļu valodā runā tikai jaunieši lielajās pilsētās un ta ne visi.. bet joprojām nevaru pierast runāt ar igauņiem krieviski... vajadzīgs laiks... pastāvīgi sāku runāt angliski un kad cilvēks nesaprot, pāreju uz krievu... un šodien, esot Igaunijā trešo dienu, beidzot dienas otrajā pusē izdevās salauzt šo barjeru un sākt runāt krievu valodā... savdabīgi, sevišķi, ņemot vērā, ka krievu valoda man ir daudz labāka par angļu (pēc stundas runāšanas parasti pazūd latgaliešu akcents un runāju tekošā Vitebskas krievu valodā), bet izveidojušās barjeras salauzt grūti... un nākamreiz atbraucot es atkal mēģināšu runāt angliski... un ar leišiem ir tieši pretēji, tur es parasti mēģinu runāt krieviski, kaut arī lieliski zinu, ka Lietuvā krievu valodu zina ārkārtīgi maz cilvēku, viņiem sabrūkot Padomju savienībai bija 8% krievu, tagad esot ap 4% palicis.... un ja neesi Visaginā, Šauļos vai Viļņā, vari pat necensties runāt krievu valodā, tevi tik un tā neviens nesapratīs... te var mēģināt poļu valodu, ar angļu arī neko raiti parasti neies... tad nu kad iedzīvojos, man ir noteikums, ka ar veciem cilvēkiem mēģinu runāt krievu, ar jauniem - angļu, bet ja ir Regita, tad ļauju runāt viņai, viņai ir samērā tekoša poļu valoda... es tik tā, pastostīties poliski varu kaut ko, kaut gan saprotu lielāko daļu... P.S. rakstu postus cibā prokrastinējot, lai neatlasītu bildes bloga ierakstam par Īriju... :P | 1:00a |
par spiegošanu vakardien klīstot pa Lasnamjāi vienā brīdī iedomājos, ka vēl pirms kādiem 30 gadiem darot kaut ko tādu es ļoti riskētu tikt apsūdzēts spiegošanā... vazājas tāds bārdains indivīds tumšās brillēs bez konkrēta mērķa, igauniski nesaprot, krievu valodā nepareizs akcents, iet pagalmos, bildē stabus, kanalizācijas lūkas, ēkas, tai skaitā, militārus objektus, transporta pārvadus un citus stratēģiski svarīgus infrastruktūras objektus... viennozīmīgi, spiegs...
man patīk dzīvot šodien... vienīgi es vēl neesmu līdz galam priekš sevis nolēmis vai man patīk dronus regulējošie noteikumi... no vienas puses - man nepatiktu, ja visur lidinātos droni, no otras puses, pašam gribas, man taču pamatoti :D piemēram, šodien Mustamjāē pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā ar gājēju celiņu tīklu... to būtu ļoti vienkārši noskaidrot paceļot dronu uz nieka 20 metriem, 50 metri jau būtu pilnīgi pārskatāmi un nekādā veidā neiespaidotu aviācijas drošību... bet nedrīkst... nu... varbūt arī labi, ka nedrīkst... bet būtu forši, ja būtu kaut kādas vienotās Eiropas atļajas, kuras izdotu pētniekiem un tiem, kas par tādiem izliekas, pat ja būtu jākārto kāds drošības eksāmens...
bet vispār, jā, man labāk patīk, ka tik viegli droni apkārt nelidinās... kaitina tā sīkšana un vispār - priekš kam cilvēki maksā tādas naudas par šīm mantiņām? tiešām neredzu tiem sadzīvisku pielietojumu... tās smukās bildītes ļoti ātri apnīk, ja tām nav konkrēta mērķa... | 1:19a |
par saturēšanu un tualetes jautājumu man kopš agras bērnības ir kāds dīvains komplekss... nē, nez vai pareizi to saukt par kompleksu, drīzāk - uzvedības norma.. es nevaru iet uz krūmiem un es ļoti nemīlu publiskās tualetes... nu, t.i., varu, ja nav citas izvēles, bet man tas ļoti nepatīk.. pirmā traumatiskā šāda veida atmiņa man saistās ar piekto klasi, kad braucām uz Poliju uz nometni... protams, pastāvīgi tiek taisītas zaļās pieturas... autobuss apstājas meža malā un puikas pa kreisi, meitenes - pa labi... un es, lai arī audzis vienkāršā ģimenē, kur visi no laukiem, prasti ļaudis un neiespringst par tualetes jautājumu, t.i., nekas tāds audzināšanā nav rādījies, nekādas traumas, cik varu spriest, arī nav bijušas... bet iet uz krūmiem vienmēr ir bijis zem manas cilvēciskās pašapziņas.... es jau agri bērnībā iemācījos plānot savus tualetes apmeklējumus, zināju, kad un ko dzert un kad paciesties... un samērā agri iemācījos neatrodoties mājās iztikt ar vienu tualetes apmeklējumu dienā... tad nu lūk, mēs braucam uz Poliju, zaļajās pieturās es palieku autobusā, taču kaut ko es esmu izrēķinājis ne līdz galam... un Varšavā mans urīnpūslis grasās eksplodēt... kamēr vēl ir ciešams es ciešu, bet kad trešo reizi autobuss apmaldās un iebrauc nepareizajā pagalmā, es metos pie šofera un ultimatīvā kārtā lūdzu atvērt durvis tagad - tūlīt pat... metos laukā un, skaidrs, aizbēgot pietiekoši tālu no autobusa un ielienot kaut kādos dziļos krūmos, ar atvieglojumu atbrīvoju savu urīnpūsli no pārmērīgā spiediena... un... tas ir tas, kas joprojām saglabājies atmiņā kā šausmīgs pazemojums...
publiskajās tualetēs es joprojām nelietoju publiskos pisuārus, eju uz kabīnīti (lai arī man nav īsti nekādu kompleksu par ķermeni, bet publisku urinēšanu es tiešām neizprotu), un līdz pēdējam izvairos no krūmiem... vissmagāk ir ejot Camino... tur tas saucas Piligrim's business... tur ir liela fiziska slodze un sviedrēšana, tāpēc jāuzņem daudz ūdens un periodiska urinēšana ir neizbēgama... un tas ir tas, kas man Camino nepatīk visvairāk...
tādi lūk tualetes kompleksi un atkarība no vaterkolzeta... un šito visu atcerējos, jo vakar, dodoties uz visu dienu uz pilsētu, biju izdzēris lieku tējas krūzi :D
P.S. ja es tā turpināšu prokrastinēt, paspēšu atzīties visās apkaunojošākajās lietās :D kaut gan nekas daudz tāpat vairāk nav palicis.... vismaz nekas tāds, kas uz sitienu nāktu prātā.. |
|