Adon
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, November 21st, 2018
| Time |
Event |
| 3:20a |
par restaurāciju (Raskins)
parakstos zem katra vārda:
Aphorism 31. Restoration, so called, is the worst manner of Destruction.
§18. It does not belong to my present plan to consider at length the second head of duty of which I have above spoken; the preservation of the architecture we possess: but a few words may be forgiven, as especially necessary in modern times. Neither by the public, nor by those who have the care of public monuments, is the true meaning of the word restoration understood. It is the means the most total destruction which a building worst manner can suffer: a destruction out of which no remnants can be gathered: a destruction accompanied with false description of the thing destroyed. Do not let us deceive ourselves in this important matter; it is impossible, as impossible as to raise the dead, to restore anything that has ever been great or beautiful in architecture. That which I have above insisted upon as the life of the whole, that spirit which is given only by the hand and eye of the workman, can never be recalled. Another spirit may be given by another time, and it is then a new building; but the spirit of the dead workman cannot be summoned up, and commanded to direct other hands, and other thoughts. And as for direct and simple copying, it is palpably impossible. What copying can there be of surfaces that have been worn half an inch down? The whole finish of the work was in the half inch that is gone; if you attempt to restore that finish, you do it conjecturally; if you copy what is left, granting fidelity to be possible, (and what care, or watchfulness, or cost can secure it,) how is the new work better than the old? There was yet in the old some life, some mysterious suggestion of what it had been, and of what it had lost; some sweetness in the gentle lines which rain and sun had wrought. There can be none in the brute hardness of the new carving.
John Ruskin (1849) The Seven Lamps of Architecture | | 11:54a |
par utopijām Netīšām uz ielas nopirku Mora Utopiju un pēc tās tad pavilkās arī pārējais saraksts, kurš uz to brīdi sastāvēja no četrām grāmatām. Kad lasīju Saules pilsētu, sapratu, ka sāk jukt, kas bija Utopijā un kas Saules pilsētā un pie Platona valsts jau bija pilnīgs vinegrets, turklāt, grāmatas nāca klāt... sapratu, ka jāsāk konspektēt... lai karājas šeit, kad vajadzēs paspīdēt ar zināšanām, varēs ielūkoties :D hronoloģiskā, nevis lasīšanas secībā... pagaidām ar valsts iekārtām pietiek, pievēršamies arhitektūrai un pilsētplānošanai ( ... tālāk ... ) Current Music: Инна Желанная - Кокон | | 4:50p |
par saundtreku rudenim
Bēthovena Septītā simfonija (Op. 92: II. Allegretto) Bostonas vēlajam rudenim ir labākais saundtreks... un pat šur un tur jau Ziemassvētku tematikā izrotātās mājas nemazina noskaņu, tieši otrādi, piedod šiem rotājumiem tādu drūmu noskaņu, tādu vanitas noti...
UPD.: atgriezies mājās, rakstot šo ierakstu atkal ieslēdzu Septīto un tagad sapratu vēl vienu lietu... mēs dzīvojam ar inteliģentu ķīniešu pāri, kuri arī pa laikam klausās un pat ļoti labi dzied savu tradicionālo mūziku, no tā repertuāra, ko mēs - Eiropieši, sauktu par akadēmisko... un klausoties Bēthovenu, es sapratu, cik mūsu kultūras tomēr tāla viena no otras... viņiem arī ir skumji, bet viņiem tās skumjas ir tādas... nezinu... mirkļa skumjas... apmēram, skumjas, kas pārņem redzot aizlidojam dzērves... un mūsu skumjas ir eksistenciālas un stiepjas mūžībā... Eiropieši man šķiet ļoti cēla tauta... un ļoti ļoti traģiska... un kristietība tur ir vainīga tikai par tik, par cik...
bet varbūt man vienkārši ir rudens un viss ir tikai manā galvā... varbūt...
Current Music: Bēthovena septītā |
|