lmr

21:46: aiz loga sīkie spēlē paslēpes. pie mana ozola, pie kura arī es agrāk skaitīju līdz 100 un kliedzu "tuk tuk brīvā".

bet viņi kaut kādi akli, neredz, kur pārējie slēpjas. visi kaut kā lēni sākuši attīstīties, es arī. ko es savus 18 daru - skatos ārā pa logu, kā vējā plīvo aizkars, bet aiz tā stāv mazgadīgie pie koka un šķielē. sēžu nostaļģijā. īstais laiks, kad to darīt.

atceros, ka nokritu no slīdkalniņa augšas, biju viens ārā, nokritu uz muguras blakus soliņam, varēju nomirt, a huj. atceros, ka spēlējām kaut kādas stulbas lomu spēles ar čurāšanu kāpņu telpās, lauztām kājām un iekaustīšanu ar zaru pātagu izdomātos bēniņos. kā cīnījāmies ar pretējās sētas pidarasiem, metām ar akmeņiem, kurus likām krekla pacelto maliņu kabatās. kā es uzsāku csi miami un smilšpapīrēju grafītu, liku visiem atspiest pirkstu nospiedumus uz līmlentas, lai beigās atrastu pimpi, kurš ar netīriem pirkstiem apsmērējis kāpņutelpas jaunās durvis. starp citu, atradu arī. kā es šajā dzīvokļa telpā dejoju pie las ketchup, satinies mātes lakatiņos, bet apkārt sēdēja cilvēki, kas to visu vērtēja, pēc tam paši ejot dejiņā, lai mēs novērtētu viņus.