nesaprotu, kas te notiek, neviens arī nesaka, jūtos kā vecmamma, tikai es reizi mēnesī ģimenes priekšā nesalūstu, brēcot pēc uzmanības un sakot, ka šādi dzīvot nevar.
man vienkārši ir pohuj, ja tas nekādā ziņā nečakarē manu dzīvi, bet tagad tas mazliet čakarē, bet es neko nezinu.
māte zvana reizi nedēļā, kā man iet, normāli iet, tad uzreiz jautā par dāvi, kad viņš atnākšot, lai es viņai piezvanot.
gaidīju, gaidīju, pusdivpadsmitos ienāca, paņēma manu telefonu un aizgāja. gulēju gultā puskails. nezinot, kur viņš aizgājis ar manu telefonu, kas, ja neskaita šo laptopu, ir mans vienīgais privātums šajā dzīvoklī. divpadsmitos atnāk atpakaļ. dzer manus šņabja pārpalikumus. iet gulēt. tad man zvana tēvs. viņš man vispār nekad nezvana. dāvis jāiedod. viņš klusītēm kaut ko bubina, palasa manas īsziņas, paskatās bildītes.
tad atdod telefonu.
tad kādu stundu nevaru aizmigt. tad aizmiegu. sapņoju lielisku, lieelisku, dzīvi mainošu sapni. pēkšņi man zvana telefons.
māte zvana. ir septiņi rītā, pasaka, ka es šodien nekur apkārt staigalēt nedrīkstu. kāpēc - nezinu. tad saka, lai es iedodu dāvi. no sapņa neko neatceros.
tagad viņš piebeidz šņabja pārpalikumu pārpalikumus un gopī manas cigaretes.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
varbūt viņam sirdssāpītes, pateicis kādam kaut ko, kas satrauca vecākus, un viņi grib, lai tu viņu pieskati ja nu kas, bet negrib, lai tu zini, jo tas viņu nostādītu neērtā situācijā?
idk, tas ir pirmais, kas ienāca prātā.
idk, tas ir pirmais, kas ienāca prātā.
(Reply to this) (Thread)