lmr

06:48: dāvītis mani izmeta no mājas, aizgāju gulēt citur. 5:40 dāvītis man zvana, lai es nāku atpakaļ. kāpēc? viņš atslēgas esot aizmirsis.
viņš tur visu nakti nav bijis.

nu neko, ceļos un veļos, bet tā mazliet lēni, lai tas āpsis saprot, ka ir āpsis.
viņš visu laiku stresaini zvana, bet es nevaru pacelt, jo visi guļ, bet viņš pats ir kaut kāds puskurls.
nu vot.
aizeju mājās. trīs saspiedušies cilvēki pie palodzes kāpņutelpā, dāvītis man dirš virsū, tā esot mana vaina, ka viņš neesot ticis iekšā. un dirš nepārtraukti, viņa draudzene saka, lai viņš izbeidz, jo tā tiešām ir dāvja vaina, bet viņš turpina un turpina.

tiekam iekšā. dāvis pajautā, cikos man skola. astoņos.
- nu tad tu vari pastāvēt kājās tās divas stundas :)
un izvelk manu gultu, apguldina tur svešo, kamēr pats ar savu draudzeni iet gulēt savā, kurā, ja labi grib, var sagulēt četri.

es gan nebiju plānojis gulēt, bet nu tik un tā.

kāpēc mani vaino pie tik absurdām lietām? māte vienreiz pārbrauca ielu pie sarkanā, pie kameras, pateica, ka tas manis dēļ, ka viņai tagad varot uzlikt sodu.

vienkāršo kokokokokokokokokokoko kukū