es neko tādu līdz šim nebiju pieredzējis - vējš šķērsielu izmantoja kā pūšamo mūzikas instrumentu, šķērsiela kļuva par milzīgu flautu. tās bija garas, stieptas notis, un man šķiet, ka instruments bija tieši caura, pamesta mājiņa, caur kuras spraugām vējš svilpa. vējš muzicēja, un pilsēta bija tā instruments.
biju ļoti laimīgs, pateicīgs un aizkustināts. pasaule atkal kļuva milzīga.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
|
Izklausās brīnumskaisti, un salīdzinājums vienkārši perfekts.
Es tajā dienā gāju cauri mežam, apkārt plīvoja koki, cauri stumbriem spraucās ārā mēnesgaisma, sajutos reizē maza un liela reizē. Bet kad nākamajā dienā ziņās izlasīju, ka krītošs koks ir letāli nobeidzis pa trotuāru ejoši kundzi, tad gan tā neomulīgi kļuva.
Es tajā dienā gāju cauri mežam, apkārt plīvoja koki, cauri stumbriem spraucās ārā mēnesgaisma, sajutos reizē maza un liela reizē. Bet kad nākamajā dienā ziņās izlasīju, ka krītošs koks ir letāli nobeidzis pa trotuāru ejoši kundzi, tad gan tā neomulīgi kļuva.