lmr

Agrāk (vēl pirms Kristus) esot bijis tā ka ir svētie raksti un tad ir tās mācības ko ar rakstītu tekstu nevar/nedrīkst - un tās mācījās no skolotāja, tie, kas tām gatavi. Tā tas ir arī mūsdienās, bet pati bieži par to aizmirstu, un man liekas, ka daudzi aizmirst.

Tajā skolotāja runātajā arī jau ir vārdi, kas ir ļoti grūts veids kā nodot info, bet tomēr ir vēl tas nepasakāmais nedefinējamais arī, kas rodas no stāstījuma, ne? Varbūt tās ir mikrokustības otrā cilvēkā, kas ļauj mums nolasīt pieredzi īstāk, kā tikai atstāstošajos vārdos? (tāpēc arī sliktas kvalitātes video čats neliekas tik saprotams kā īsta saruna!) Nemaz nerunājot par iespēju uzdot jautājumus un veidot stāstāmo respektējot klausītāja pieredzi.

(Reply to this) (Thread)

bāc, pilnīgi noteikti!

glezna fiksē materiālā, teksts fiksē materiālā, bet arī ķermenis ir materiāls, bet tas vienīgais nav fiksēts. tas vienkārši... ir!

(Reply to this) (Parent)

Tiem, kas tās raksta, tā ir ui kāda spraukšanās. Bet vai gan gleznotājam nav tāpat?

(Reply to this) (Thread)

ir, protams. bet tā ir tuvāka rokrakstam par druku.

(Reply to this) (Parent)

bet vai rokraksts nav vēl skaidrākas restes?

(Reply to this) (Parent)