skolā notika 24 stundu zīmēšanas maratons. pēc pasākuma atklāšanas telpā tika ievests kamielis. nabadziņš bija sabijies. kā ieraudzīja mūs visus, tā pa taisno apkakājās un apčurājās. sūdus no flīzēm uzgrāba un čuras saslaucīja. nebiju bijis kamielim tik tuvu klāt, un šis bija gigantisks. dažkārt viņš izdomāja mesties virsū publikai, bet vienmēr laicīgi tika apturēts. bija jau arī žēl, kamieli pazīmēt taču varam arī zoodārzā. bet redzēt viņu šādā vidē bija brīnumaini. un kājas viņam tik dīvainas, priekšējās tādas kā kunkuļaini zigzagi un pakaļējās slaidas, un no sāna nevar saprast, kā viņš vispār turas kājas un neapgāžas - vai galva nav par lielu, bet tad viņš pagriežas un viņa vēdera izmērs izskaidro ilūziju. pēc kamieļa aizgājām uz bāru. visu šo laiku nebiju bijis nevienā bārā. nezinu, nemaz negribēju. šis bija blakus skolai un kā tāds divstāvīgs čomskis, otrajā stāvā varēja smēķēt.
tad sākās pole dancing. tas bija kaut kas ģeniāls! telpā sarkana gaisma, divi lieli klubkrēsli, divi stabi, uz grīdas matrači un spilveni. apkārt sasēdušies ļoti daudz zīmētāji. telpā ieradās puskailas dāmas melnā apakšveļā, sasēdās aplī, ieņēma lotosa pozu un, mūzikas ritmā lēni virpojot galvu, iegrima kaut kādā erotiskā transā, kurā visas sāka locīties un staipīties un ņemties viena ap otru kā tāds vienots erotisks organisms, plūsma. es nezinu, cik daudz no tā visa bija iestudēts un izdomāts un cik daudz tajā bija tīra improvizācija, bet tā bija pilnīga maģija! kā viņas sapņaini skatās un smaida, uz vēderiem izgūlušās matračos, ar kājām šķērē gaisu un apbrīno, kā kāda no viņām griežas ap stabu, šļūc augšup un lejup, bet fonā tikmēr redzami 100 erotiski veidi, kā izmantot klubkrēslu, kāda vēl dejo pie sienas, otrā klubkrēslā sasēdušās veselas četras, viena sēž, otra jāteniski viņai virsū, pārējās uz roku balstiem. viena dāma nošļūca no staba un eleganti aizripoja pie manas šī semestra kursabiedrenes, ar dibenu tieši viņas krītiņos! pēc tam uz ceļgaliem aizšļūca atpakaļ uz skatuves, līdzi paraujot pāris skices. es no sajūsmas gandrīz iespiedzos! un visādi smalkumi arī - trokšņi, kuros ar pirkstiem pavilkta apakšveļas gumija atsitas pret miesu, un vispār nevar saprast, kur acīm dēties, jo viss šķiet uzlūkošanas vērts. un apkārt cilvēki sēž un zīmē! pēc pāris mēģinājumiem, kas rezultējās tikai ar divām kāju līnijām un apakšveļu, pārstāju zīmēt un vienkārši skatījos.
visa tā ņemšanās ap klubkrēslu atsauca atmiņā ko pilnīgi pretēju - visas tās neērtās un dīvainās pozas, kuras es pats mēdzu ieņemt. es nevaru kā cilvēks apsēsties, man vajag gulēt uz klubkrēsla roku balstiem un kājas īkšķi vīteņauga manierē aizāķēt aiz virtuves krēsla kājas.
pēc tam bija ilgi jāgaida līdz bondage, un visi pārējie cilvēki, kurus zināju, bija jau aizgājuši mājās, tāpēc aizgāju uz 3d zīmēšanu. tas ir - uzliec virtuālās realitātes brilles un ar pulti rokā velc pelēku līniju. un es atkal biju sajūsmā, es jutos kā dievs. nu, ja dievam būtu dota tikai pelēka līnija. es uzvirpuļoju trīsdimensionālu mākoni un tad vilku individuālas lietus lāšu svītriņas un kā tās ar šļakatām atlec no zemes. es varēju staigāt caur sevis radītu lietu, un manis zīmētās lāses neturēja nekāda makšķeraukla, bet gan binārais kods, un tas bija fantastiski - radīt laikapstākļus. bondage tā arī nesagaidīju, biju noguris un jau pietiekami daudz runājis, lai negribētu spraukties pie svešiniekiem un justies kā parazīts.
šodien staigāju pa galerijām. man šeit viss pārāk ļoti patīk.
vēl šeit ir ļoti garšīgas bulciņas. atbraukšu atpakaļ pats kā bulciņa. bet bulciņa taču ir žargons. kā smalkmaizītei atbraukt atpakaļ man gan nebūtu nekādu iebildumu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}