:
rītu sagaidīju. gulējām uz batuta, skatījāmies debesīs, kā tur spīd zvaigznes un lido degoši pelni no ugunskura, caur priedēm lūrēja mēness, tālumā cēlās migla un kurkstēja vardes, un es biju laimīgs.
šodien mamma atkal mani sauc. uzvilku zābakus līdz ceļiem un sēdēju ābeles ēnā, skatījos uz tēta veco mašīnu, zem kuras mamma redzējusi palienam zalkti. mamma riņķo ap mašīnu, pār plecu pārlikusi kaķi, bubina kaut ko par čūsku vārdiem. atbrauc tētis, uzvelk ādas cimdus, rokās maiss. mamma iesēžas mašīnā, tā ir pilnīgi sačakarēta un nekust no vietas, tikai rīstās, slāpst un dūmo. mammai pie stūres asaro acis, tētis rotē ap mašīnu, virtuves logā uzrodas vecmammas seja, aizspiedusi muti ar roku. pie riepas uzrodas zalkša galviņa, skatās uz mani un pazūd. pēkšņi čūska sudrabaini aizlīkumo uz bišu stropu pusi, tētis metas pakaļ, es, mamma un vecmamma skatāmies, kā tētis pagrābj čūsku un iemet maisā.
tā nebija vakardienas čūska.
šodien mamma atkal mani sauc. uzvilku zābakus līdz ceļiem un sēdēju ābeles ēnā, skatījos uz tēta veco mašīnu, zem kuras mamma redzējusi palienam zalkti. mamma riņķo ap mašīnu, pār plecu pārlikusi kaķi, bubina kaut ko par čūsku vārdiem. atbrauc tētis, uzvelk ādas cimdus, rokās maiss. mamma iesēžas mašīnā, tā ir pilnīgi sačakarēta un nekust no vietas, tikai rīstās, slāpst un dūmo. mammai pie stūres asaro acis, tētis rotē ap mašīnu, virtuves logā uzrodas vecmammas seja, aizspiedusi muti ar roku. pie riepas uzrodas zalkša galviņa, skatās uz mani un pazūd. pēkšņi čūska sudrabaini aizlīkumo uz bišu stropu pusi, tētis metas pakaļ, es, mamma un vecmamma skatāmies, kā tētis pagrābj čūsku un iemet maisā.
tā nebija vakardienas čūska.
:
un šobrīd es sevi ienīstu.
atbraukuši ciemiņi. krustmāte ar vīru un vecmammas kristiešu draudzene, un vēl kaut kādi bērni. krustmāti neesmu redzējis ļoti daudzus gadus, lai gan viņa dzīvo rīgā. pēdējo reizi atceros, man varbūt bija kādi 11 gadi, viņa atbrauca dzimšanas dienā, mēs paspēlējām badmintonu, man uzdāvināja bērnu bībeli ar tajā iespiestu naudu. un viss. mēs esam pilnīgi svešinieki. kad gulēju slimnīcā, mamma man paziņoja, ka varbūt krustmāte atnākšot pie manis ciemos. es biju drausmīgi dusmīgs, es pat saviem draugiem neļāvu nākt sevi apskatīt, jo es jutos un izskatījos drausmīgi, un tagad šī grib atjaunot kaut kādu saikni pēc desmit gadiem, kamēr es piecas dienas nemazgāts guļu palātā, kur smird pēc sūdiem no stomas maisiņa maiņas un krāc divi nelaimīgi pensionāri, kuri abi skaļi saka, ka labāk nomirtu, nekā paciestu šīs sāpes? pisies dirst, ko viņa vispār iedomājusies. viņa tā arī neatnāca.
un tagad viņi sēž un ēd, un man nav ne mazākās vēlmes iet ar viņiem runāt, kaut vai pabāzt savu galvu caur durvju aili, lai pateiktu labdien, jo tur nepārtraukti kāds runā, kāds noteikti nepamanīs, ka telpā uzradusies arī mana galva, un tad man būs jāstāv un jāgaida viņu priekšā, desmit gadus neredzētam, kamēr noklust pēdējā balss un es varu pateikt labdien un aizvākties prom, jo tāpat es nevaru ēst neko no tā, kas ir uz viņu galda, un es pavisam vienkārši negribu šo uzspiesto komunikāciju, man taču ir pilnīgi pohuj, ka kaut kad bērnībā viņa uz dienu bija atvilkusies uz baznīcu, kur es tapu kristīts. un ko pēc labdien? noteikti kādā brīdī nāks uz manu laika roba istabu, un kā tad man iet skoliņā, un lai es parādot savus mākslas darbus, iegrūdīs man plaukstā vārda dienas dāvanu, jo to nu viņai tagad spiež darīt tā viena tālā diena ar manu bēbja versiju baznīcā. un es eju no virtuves uz savu istabu, sirdī jūtot pienākumu vismaz pieklājības pēc pabāzt galvu viņu istabā un pateikt labdien, un jūtot arī to, cik ļoti, ļoti es to negribu darīt un negribu šeit pašlaik būt.
stulbenis, nu, tas taču ir tikai labdien un varbūt mazliet neveikla atrādīšanās, bet es to tik ļoti NEGRIBU! ES NEGRIBU! kā mazs bērns, bļe. es to arī vienkārši nevaru izdarīt, manas kājas pašas mani aizved garām durvīm, es bēgu no nepatīkamām situācijām un tad sevi par to šaustu.
tā vietā es pārvietojos kā rēgs. viņi zina, ka es šeit esmu, es esmu tā tumšā ēna, kas ātri slīd gar durvīm un pavisam acīmredzami no viņiem neko nevēlas.
atbraukuši ciemiņi. krustmāte ar vīru un vecmammas kristiešu draudzene, un vēl kaut kādi bērni. krustmāti neesmu redzējis ļoti daudzus gadus, lai gan viņa dzīvo rīgā. pēdējo reizi atceros, man varbūt bija kādi 11 gadi, viņa atbrauca dzimšanas dienā, mēs paspēlējām badmintonu, man uzdāvināja bērnu bībeli ar tajā iespiestu naudu. un viss. mēs esam pilnīgi svešinieki. kad gulēju slimnīcā, mamma man paziņoja, ka varbūt krustmāte atnākšot pie manis ciemos. es biju drausmīgi dusmīgs, es pat saviem draugiem neļāvu nākt sevi apskatīt, jo es jutos un izskatījos drausmīgi, un tagad šī grib atjaunot kaut kādu saikni pēc desmit gadiem, kamēr es piecas dienas nemazgāts guļu palātā, kur smird pēc sūdiem no stomas maisiņa maiņas un krāc divi nelaimīgi pensionāri, kuri abi skaļi saka, ka labāk nomirtu, nekā paciestu šīs sāpes? pisies dirst, ko viņa vispār iedomājusies. viņa tā arī neatnāca.
un tagad viņi sēž un ēd, un man nav ne mazākās vēlmes iet ar viņiem runāt, kaut vai pabāzt savu galvu caur durvju aili, lai pateiktu labdien, jo tur nepārtraukti kāds runā, kāds noteikti nepamanīs, ka telpā uzradusies arī mana galva, un tad man būs jāstāv un jāgaida viņu priekšā, desmit gadus neredzētam, kamēr noklust pēdējā balss un es varu pateikt labdien un aizvākties prom, jo tāpat es nevaru ēst neko no tā, kas ir uz viņu galda, un es pavisam vienkārši negribu šo uzspiesto komunikāciju, man taču ir pilnīgi pohuj, ka kaut kad bērnībā viņa uz dienu bija atvilkusies uz baznīcu, kur es tapu kristīts. un ko pēc labdien? noteikti kādā brīdī nāks uz manu laika roba istabu, un kā tad man iet skoliņā, un lai es parādot savus mākslas darbus, iegrūdīs man plaukstā vārda dienas dāvanu, jo to nu viņai tagad spiež darīt tā viena tālā diena ar manu bēbja versiju baznīcā. un es eju no virtuves uz savu istabu, sirdī jūtot pienākumu vismaz pieklājības pēc pabāzt galvu viņu istabā un pateikt labdien, un jūtot arī to, cik ļoti, ļoti es to negribu darīt un negribu šeit pašlaik būt.
stulbenis, nu, tas taču ir tikai labdien un varbūt mazliet neveikla atrādīšanās, bet es to tik ļoti NEGRIBU! ES NEGRIBU! kā mazs bērns, bļe. es to arī vienkārši nevaru izdarīt, manas kājas pašas mani aizved garām durvīm, es bēgu no nepatīkamām situācijām un tad sevi par to šaustu.
tā vietā es pārvietojos kā rēgs. viņi zina, ka es šeit esmu, es esmu tā tumšā ēna, kas ātri slīd gar durvīm un pavisam acīmredzami no viņiem neko nevēlas.
:
es nesaprotu! es nesaprotu savu negribu. es nesaprotu, kāpēc kaut kas tik triviāls manī iekšā izraisa tādu karu, ka es nespēju pat fiziski pakustēties, es stāvu, roka uz durvju roktura, viena kāja mani velk uz priekšu, un otra atpakaļ, roka spiež rokturi un arī mēģina no tā atrauties. vai arī es riņķoju pa istabu, eju uz durvīm, tūliņ jau ārā, bet tomēr nē, es atnāku atpakaļ.
tas pats bija arī bērnībā. uz dzīvokli bija atnākusi mammas draudzene, kura gribēja to apskatīt, pirms sāk tur dzīvot (togad mēs pārvācāmies uz privātmāju), un es no viņas ļoti veiksmīgi izvairījos, beigās paslēpos vannas istabā, atspiedies pret vannas malu. skatījos flīzēs un cerēju, ka drīz viņa pazudīs. viņa sajauca tualetes gaismas slēdzi ar vannas istabas un es paliku tumsā. un es nespēju sevi piespiest atvērt durvis, pateikt viņai labdien, un ieslēgt atpakaļ gaismu. tāpēc es sēdēju tumsā uz vannas malas, līdz viņa sagribēja apskatīt arī vannas istabu. viņa atvēra durvis, ieraudzīja mani tumsā un bija pārsteigta, vaicāja, vai man te tā patīk sēdēt tumsā vannas istabā, es neko nevarēju atbildēt. viņa pat neieslēdza gaismu, lai apskatītos vannas istabu, bet vienkārši aizvēra durvis, atstājot mani tumsā. un es gribēju raudāt, nē, man nepatīk sēdēt tumsā vannas istabā, bet es citādi nevarēju, es fiziski nevarēju, jo tik ļoti es negribēju viņu vispār satikt.
tas pats bija arī bērnībā. uz dzīvokli bija atnākusi mammas draudzene, kura gribēja to apskatīt, pirms sāk tur dzīvot (togad mēs pārvācāmies uz privātmāju), un es no viņas ļoti veiksmīgi izvairījos, beigās paslēpos vannas istabā, atspiedies pret vannas malu. skatījos flīzēs un cerēju, ka drīz viņa pazudīs. viņa sajauca tualetes gaismas slēdzi ar vannas istabas un es paliku tumsā. un es nespēju sevi piespiest atvērt durvis, pateikt viņai labdien, un ieslēgt atpakaļ gaismu. tāpēc es sēdēju tumsā uz vannas malas, līdz viņa sagribēja apskatīt arī vannas istabu. viņa atvēra durvis, ieraudzīja mani tumsā un bija pārsteigta, vaicāja, vai man te tā patīk sēdēt tumsā vannas istabā, es neko nevarēju atbildēt. viņa pat neieslēdza gaismu, lai apskatītos vannas istabu, bet vienkārši aizvēra durvis, atstājot mani tumsā. un es gribēju raudāt, nē, man nepatīk sēdēt tumsā vannas istabā, bet es citādi nevarēju, es fiziski nevarēju, jo tik ļoti es negribēju viņu vispār satikt.