:
sapnī biju slimnīcā, māsiņa deva šņaukt kokaīnu.
tas bija tik augstu virs jūras līmeņa, ka pa zemi staigāja mākoņi.
vispār man ir labi.
vakar biju uz brāļa izlaidumu, tas gan bija huiņa.
visas čikas sacentušās, kurai būs augstāki papēži, visas klibo un ripinās vai vienkārši izskatās pēc pēdas. veči kaut kādi sadomājušies.
čika, kas vadīja pasākumu, izskatījās pēc kaut kādas paduses, kas saviebtu seju neko nesaprata.
it kā jau viss bija ātri un nebija jau tāda huiņa, bet tad beigās visi sāka runāt, kaut kādas latviešu valodā klibojošas garkleitas blakus koši rozā īskleitām apsveic skolotājus, visu laiku nesaprotot, ko runā, tāpēc saka vienu un to pašu uz riņķi, paldies skolotāj, paldies skolotāj. viņai atņēma mikrofonu, viņa atņēma tam, kas atņēma, un pateica vēl pēdējo reizi - paldies, skolotāj. un tad no sirds apraudājās un nokliboja no skatuves, lai pēc mirkļa atkal nāktu virsū, jo ak, aizmirsusi apsveikt to un šito, un paldies, skolotāj, paldies, un saka paldies kādas 5 minūtes, nē nu pizģets, ja. ja es karātos ar vienu pirkstu pie kraujas malas, bet tālu lejā būtu asi akmeņi un haizivis, un nesija, un bangojoša jūra, un ja mani tad kāds izglābtu, nu, okei, tad es moš teiktu daudz paldies, a moš nē, moš ielektu atpakaļ, nevar jau zināt, kā tobrīd justos, bet nu viņa ir faking pabeigusi rvt. un gan jau, ka sūdīgi, kā jau visi tur, kā mans brālītis, kuram puse diploma bija 4, jo nu pēdējā skolas gadā ir jāsāk strādāt maķītī un jāļauj mātei uz 6 uzrakstīt kvalifikācijas darbu.
idiotisms.
pēc tam visi bildējās, brālītis visu laiku lēkāja un taisīja kaut kādas pozas un nu okei, lai jau taisa, bet ja jūs viņu redzētu, es nezinu, tas nav vārdos aprakstāms, bet tā pašapmierinātā āpša seja, tā stāja ar paplestajām kājām un puķu kalniem rokās, tas neglītais uzvalks, tas pretīgais, pretīgais smaidiņš. nu vot, jūs viņu tādu ieraudzītu - taisot visādas poziņas un esot tieši tik pašapmierināts kā viņa seja, jūs viņam gribētu vismaz iespert.
ēdu brokastis.
tas bija tik augstu virs jūras līmeņa, ka pa zemi staigāja mākoņi.
vispār man ir labi.
vakar biju uz brāļa izlaidumu, tas gan bija huiņa.
visas čikas sacentušās, kurai būs augstāki papēži, visas klibo un ripinās vai vienkārši izskatās pēc pēdas. veči kaut kādi sadomājušies.
čika, kas vadīja pasākumu, izskatījās pēc kaut kādas paduses, kas saviebtu seju neko nesaprata.
it kā jau viss bija ātri un nebija jau tāda huiņa, bet tad beigās visi sāka runāt, kaut kādas latviešu valodā klibojošas garkleitas blakus koši rozā īskleitām apsveic skolotājus, visu laiku nesaprotot, ko runā, tāpēc saka vienu un to pašu uz riņķi, paldies skolotāj, paldies skolotāj. viņai atņēma mikrofonu, viņa atņēma tam, kas atņēma, un pateica vēl pēdējo reizi - paldies, skolotāj. un tad no sirds apraudājās un nokliboja no skatuves, lai pēc mirkļa atkal nāktu virsū, jo ak, aizmirsusi apsveikt to un šito, un paldies, skolotāj, paldies, un saka paldies kādas 5 minūtes, nē nu pizģets, ja. ja es karātos ar vienu pirkstu pie kraujas malas, bet tālu lejā būtu asi akmeņi un haizivis, un nesija, un bangojoša jūra, un ja mani tad kāds izglābtu, nu, okei, tad es moš teiktu daudz paldies, a moš nē, moš ielektu atpakaļ, nevar jau zināt, kā tobrīd justos, bet nu viņa ir faking pabeigusi rvt. un gan jau, ka sūdīgi, kā jau visi tur, kā mans brālītis, kuram puse diploma bija 4, jo nu pēdējā skolas gadā ir jāsāk strādāt maķītī un jāļauj mātei uz 6 uzrakstīt kvalifikācijas darbu.
idiotisms.
pēc tam visi bildējās, brālītis visu laiku lēkāja un taisīja kaut kādas pozas un nu okei, lai jau taisa, bet ja jūs viņu redzētu, es nezinu, tas nav vārdos aprakstāms, bet tā pašapmierinātā āpša seja, tā stāja ar paplestajām kājām un puķu kalniem rokās, tas neglītais uzvalks, tas pretīgais, pretīgais smaidiņš. nu vot, jūs viņu tādu ieraudzītu - taisot visādas poziņas un esot tieši tik pašapmierināts kā viņa seja, jūs viņam gribētu vismaz iespert.
ēdu brokastis.
Mūzika: foals - black gold
:
aiz loga sīkie spēlē paslēpes. pie mana ozola, pie kura arī es agrāk skaitīju līdz 100 un kliedzu "tuk tuk brīvā".
bet viņi kaut kādi akli, neredz, kur pārējie slēpjas. visi kaut kā lēni sākuši attīstīties, es arī. ko es savus 18 daru - skatos ārā pa logu, kā vējā plīvo aizkars, bet aiz tā stāv mazgadīgie pie koka un šķielē. sēžu nostaļģijā. īstais laiks, kad to darīt.
atceros, ka nokritu no slīdkalniņa augšas, biju viens ārā, nokritu uz muguras blakus soliņam, varēju nomirt, a huj. atceros, ka spēlējām kaut kādas stulbas lomu spēles ar čurāšanu kāpņu telpās, lauztām kājām un iekaustīšanu ar zaru pātagu izdomātos bēniņos. kā cīnījāmies ar pretējās sētas pidarasiem, metām ar akmeņiem, kurus likām krekla pacelto maliņu kabatās. kā es uzsāku csi miami un smilšpapīrēju grafītu, liku visiem atspiest pirkstu nospiedumus uz līmlentas, lai beigās atrastu pimpi, kurš ar netīriem pirkstiem apsmērējis kāpņutelpas jaunās durvis. starp citu, atradu arī. kā es šajā dzīvokļa telpā dejoju pie las ketchup, satinies mātes lakatiņos, bet apkārt sēdēja cilvēki, kas to visu vērtēja, pēc tam paši ejot dejiņā, lai mēs novērtētu viņus.
bet viņi kaut kādi akli, neredz, kur pārējie slēpjas. visi kaut kā lēni sākuši attīstīties, es arī. ko es savus 18 daru - skatos ārā pa logu, kā vējā plīvo aizkars, bet aiz tā stāv mazgadīgie pie koka un šķielē. sēžu nostaļģijā. īstais laiks, kad to darīt.
atceros, ka nokritu no slīdkalniņa augšas, biju viens ārā, nokritu uz muguras blakus soliņam, varēju nomirt, a huj. atceros, ka spēlējām kaut kādas stulbas lomu spēles ar čurāšanu kāpņu telpās, lauztām kājām un iekaustīšanu ar zaru pātagu izdomātos bēniņos. kā cīnījāmies ar pretējās sētas pidarasiem, metām ar akmeņiem, kurus likām krekla pacelto maliņu kabatās. kā es uzsāku csi miami un smilšpapīrēju grafītu, liku visiem atspiest pirkstu nospiedumus uz līmlentas, lai beigās atrastu pimpi, kurš ar netīriem pirkstiem apsmērējis kāpņutelpas jaunās durvis. starp citu, atradu arī. kā es šajā dzīvokļa telpā dejoju pie las ketchup, satinies mātes lakatiņos, bet apkārt sēdēja cilvēki, kas to visu vērtēja, pēc tam paši ejot dejiņā, lai mēs novērtētu viņus.
Mūzika: Las Ketchup - The Ketchup Song