lmr

08:07: vienmēr, kad aizmiegu tukumā, es sapņoju. un tukuma sapņus es parasti atceros, jo no rīta nekādi sūdi nenovērš manu uzmanību un mani nemodina modinātājs. bet šoreiz es paskatījos pulkstenī un visu aizmirsu.

vienīgais, ko atceros, bija tas mirklis, kas mani iegruzī, jo pēc tā neko neatceros.
šajā mirklī es sapratu, ka damn, nigga, es kontrolēju šo sapni, es esmu sava sapņa noteicējs. es biju pie kaut kāda savādas siltumnīcas loga, viss bija tik šarpen šarpen asi un skaisti. loga starpā bija iebāzts augs brūnā plastmasas podiņā, aiz loga, zem baltas koka palodzes ar nolobījušos krāsu, bija darba galds & visapkārt dahuja augu. un es paņēmu to brūnpoda augu rokās. un es to pavīļāju un tas bija tik, tik skaidrs un skaists un zaļi zils un tāds kā man aug uz galda, bet samazināts un pavairots un šarpen un ai. un tas arī viss. pēc tam es noteikti devos baigajā advenčurā, kuru es varēju mainīt.