lmr

23:55: šodien biju uz tikšanos. tā ilga deviņas minūtes.

aiznesu divus gadus vecus zīmējumus uz stradiņu izdevniecību. vai man oriģināli arī esot līdzi. bļin, es taču tos visus līmēju fotošopā kopā kā tāds frankenšteins, no rīta skapī dziļi paslēptajiem "oriģināliem", kas zīmēti uz sūdīga, saņurcīta papīra, dzēsu nost klāt piezīmētas nelaimīgas sejiņas, citplanētiešu sejas un visādas rupjas piezīmes par to, kas man sanācis. ai, es biju tik sanervozējies, es vispār neesmu priecīgs par tiem zīmējumiem. un mācību grāmatām taču vispār - ko tur normālu var uzzīmēt? ja jāzīmē dažādas sejas formas, tad tas viss ir jāpārspīlē, lai atšķirības var uzreiz ieraudzīt, saprast un nolasīt, tāpēc visas izskatās dīvainas un kroplīgas, tāpat ar ķermeņu tipiem. par pamatu man tika doti tikai seni, rupji zīmējumi, un es taču nevaru vienkārši izdomāt, kā izskatās kurš ķermeņa tips, tur taču zinātne apakšā, nevis fantāzija, un informācija pie attēliem tikai krievu valodā, un to es vispār neprotu, nekādi jauni attēli vai fotogrāfijas arī netika dotas. iedevu flashu ar frankenšteinētajiem attēliem, oriģinālus nerādīju. pirms diviem gadiem fotošopā biju pārkopējis smukāk uzzīmētās rokas un pēdas, salipinājis pie dažādajiem ķermeņiem, sejas arī visiem vienādas, tikai mazliet pastaipītas, jo negribu nevienu aizvainot, kādēļ lai kāds ķermeņa tips būtu neglītāks par pārējiem tikai tādēļ, ka nespēju vienu un to pašu seju uzzīmēt vēlreiz atšķirīgiem ķermeņu tipiem (jo es esmu slinks, biju arī pirms diviem gadiem, un man par to vispār nekas nebija piesolīts, kaut kāds radinieku shady deal, nekādas motivācijas, vasara un tā). vēl man visiem zīmējumos bija jāuzvelk apakšveļa. tikai tādēļ, ka peņi un vagīnas jau nu baigi neiespaido ķermeņa kopējo izskatu. bija vēl jāpārzīmē bērna attīstība no embrija līdz pieaugušam vīrietim, nu, un kurā brīdī man tad jāsāk vilkt kājās apakšbikses? arī tad, ja tas vēl ir fakin embrijs vēderā, bet pincīti jau var nojaust? mulsinoši. nav jau arī tā, ka krānus baigi gribētos zīmēt, tie taču visiem zīmēšanas stundās tādi samulsuši, sasmērēti, nenoteikti, neviens tiem nepievēršas. es gan tos parasti ieēnoju kā cilindrus ar visu atspīdumu.

izdevniecības direktors ilgi skatījās manu zīmējumu tuvplānus, un es tur redzēju šo to nenodzēstu, šķībumus un vispār šausmas, bet viņš neko neteica - ne labu, ne sliktu. laikam samierinājās, ka nebūs baigi skaisti. es jau arī neko sliktu par sevi negribēju teikt. rožos skolotāja mācīja - nekad par saviem darbiem nesaki neko sliktu, ja būs slikti, to tāpat kāds pateiks. nevienam nekļūs labāk no dubulta sliktuma - paša un apkārtējo. pieteicos arī ilustratorā to visu pārzīmēt vektoros, bet direktors teica, ka tas prasīšot baigo darbu. varbūt vienkārši man neuzticas. un zīmējumi jau grāmatā būs maziņi, daudz ko vienkārši neredzēs. teica, ka kaut ko arī noteikti samaksās. bet tagad jau kauns, gribas visu pārzīmēt, bet pašlaik jādara daudz kas cits. un kas tā vispār par komunikāciju ar divu gadu atstarpi, es taču nevaru nedēļas laikā visu saglābt.

šodien jūtos drausmīgi vientuļš. ļoti priecīgs un ļoti nelaimīgs reizē.