lmr

19:56: kārtējo reizi mēģinu atmest smēķēšanu. esmu kļuvis aktīvs, es daru visu, bet ne to, ko tiešām vajadzētu. esmu sakārtojis dzīvokli, izmazgājis veļu, daudz gatavojis ēst un daudz ēdis, izlasījis visu janvāra national geographic un novācis kādus trīs pūķus skyrimā. bet papīra lapa stāv tukša, piestiprināta pie kartona, un pie tās es nevaru un nevaru pieķerties, tāpēc tagad sēžu ar kaut kādu aizvēsturisku sejas masku, ko atradu kārtošanas procesā, un domāju, ko vēl piekārtot, vai varbūt pavingrot, vai varbūt apēst kādu augli, jo esmu nopircis kaudzi, jo veselība!
biju saslimis, vairākas reizes modos divos naktī un klepoju ārā plaušas, nometies četrrāpus uz grīdas, un plaušas čīkstēja un burbuļoja, un likās jau, ka gals klāt, elpu ievilkt vairs nevarēšu un nosmakšu krēpās, vai arī sirds uzsprāgs no intensīvās klepošanas, bet tas nu ir cauri, un pēc tā visa kaut kā ļoti gribas sevi saudzēt.

kad esmu ļoti slims, es sapņoju par ideālo atveseļošanās procedūru. es to iztēlojos tā, ka esmu samaksājis kaudzi naudas neeksistējošiem sapņu ārstiem, lai manī salabo visu to, kas ir sačakarēts, un es pliks iekrītu balta, mīksta palaga batutā, viss ir tādā kā sapņu miglā, mani pievieno dažādām caurulītēm, kas no manis izsūc visu slikto, es kļūstu kā izžāvēts, bet tad mani piepilda ar jaunām un svaigām dzīvības sulām, es lēni uzpūšos kā tauriņa spārni pēc izlīšanas no kokona, un pamazām es no dzīves apgrauzta kartupeļa kļūstu par svaigu, leknu un skaistu ziedu. no manis atvieno caurulītes, palags zem manis lēnām sairst un es maigi piezemējos sūnās, sapņu migla ir izgaisusi, ir tikai milzīga skaidrība un vieglums, āda man kā persikam, redze brīnumaini asa, es dziļi ieelpoju vissvaigāko gaisu un tas garšo debešķīgi. bet realitātē es drebu un svīstu drudzī zem segas, cenšoties aizmigt, kamēr kaimiņi atkal bauro.

laiks ļoti ātri skrien.