lmr

20:49: mammai bērnībā saplīsa pērlīšu krelles. mēs sēdējām dīvānā, pērlītes viņai klēpī, kopā saliktu kāju grāvītī, katrs no sava gala tās vērām makšķerauklā. vērām, vērām, pērlīšu kļuva mazāk un mazāk, visbeidzot bija viena, es to mēģināju saķert, bet tā ripoja tālāk un tālāk grāvītī, līdz bija gandrīz pie mammas bikšu priekšas. es ņēmu pērlīti, bet mamma man uzšāva pa roku. pērlīte iekrita atpakaļ grāvītī, to paņēma mamma, bet es sēdēju mēms, pārkāpis pieņemamo rokas attālumu no bikšu priekšas. dažkārt mēdzu domāt, kas notika mammas galvā un vai viņa tiešām domāja, ka es savā bērna nevainīgumā darītu ko tādu.