lmr

19:21: dažkārt jūtos kā bezjūtīgs mērglis, bet tad es skatos uz dūmiem virtuves gaismā, tie vērpjas paši ap sevi un tamborējas mutuļos no cigaretes gala dūmu pavediena, un tad man kļūst mazliet mitras acis un es nesaprotu. tā pat nav cīņa, tā ir nepārtraukta šļūkšana uz bezjūtības grāvi un tad kāpšana atpakaļ milzīgajā jušanas kalnā. vienu bez otra jau nevar. atceros, ka bērnības ziemās vienmēr gājām šļūkt lejā pa kapu kalnu - jautri, bet blakus kapi.

tā es šļūcu un kāpju visu laiku. sen naktī uzvilku melno mēteli un kapuci, izlīdu ar lindu ārā. uz miskastes uzrakstīju milzīgu FUCK YOU ar balto sienas krāsu, bet otrpus blakus esošajai mājiņai uzvilku sirsniņu. un tad es aizbēgu ļauni un priecīgi ķiķinādams. tā kā tie mani trīs sapņu atspulgi. ikdienā esmu apstājies kalna vidū atvilkt elpu.