lmr

15:47: dusmās sāku stostīties un šļupstēt, arī manas kustības kļūst šļupstošas un stostīgas - viss ir tuvāk vai tālāk nekā šķiet, tāpēc viss, kam es pieskaros, gāžas. pasaule pēkšņi sazvērējusies un grib sadusmot vēl vairāk - vadi sapiņķerējušies, viens ap krēsla kāju, otrs par īsu, divas mušas sāk ļoti skaļi zumzināt un sēsties visur, kur nevajag, drēbes pēkšņi ir par šauru, galds par mazu un pārāk aizkrauts, biroja krēsls čīkst, tā riteņi sasprūduši švīkā grīdu. lapas jāskenē pie tēta datora, jo viņš ir pakāsis skenera disku, viņa portatīvā ekrāns turas tikai uz vienas eņģes, viņa galds ir sūdu paradīze - kurpju kastes uz kurpju kastēm uz lapām uz dokumentiem uz klaviatūras uz diskiem. skeneris iespiests neērtākajā vietā, uz tā superbingo kvītis, bloknoti, kuros ielīduši vadi, un vēl tā vecmamma sēž uz dīvāna, šķirsta savus reklāmu bukletus un klausās, kā es zem deguna klusi lamājos. viss pēkšņi kļūst absurdi izveidots un uz salūšanas robežas. un es nezinu, kur lai liek tās lielās dusmas, jo tajās viss darītais izgāžas. tāpēc es apguļos un jūtos slikti uz bezpalīdzīgi. un dusmas pāriet, bet celties vairs negribas.

vakar arī ļoti sadusmojos. dāvis man sestdien bija iedevis sava dzīvokļa atslēgas, lai es aizeju pabarot un paspēlēties ar viņa kaķi, kamēr viņš strādā, un kad vaicāju, kad man tās atdot, teica, lai svētdien tās atvedot uz centru kādā no viņa darba pārtraukumiem, kad es varot. svētdien ar rebeku vienpadsmitos esam šausmīgajā titānika izstādē un man zvana dāvis - kur es esot, viņam vajagot atslēgas, viņš braucot uz manu dzīvokli. un es saku, ka es tagad nevaru, ka varu pēc kādas stundas, un pēkšņi viņš sāk mani saukt par bezatbildīgu lohu, kas moka viņa kaķi, jo tas neesot ēdis un tagad beidzoties nost. un man zvana arī mamma - vai es dīvains esot, kā es šitā varot. un es stāvu pavērtu muti un nezinu, ko teikt. es gribu rūkt un kliegt viņiem virsū, pirms triecu telefonu no titānika nozagtā olu traukā un samīdu to ar savu kāju, tā vietā es mēģinu paskaidrot absurdo situāciju, bet viņiem ir pilnīgi vienalga. kad pēc izstādes ierodos mājās, dāvis pēc atslēgām atnāk vēl tikai pēc pusstundas. saka, lai pametot viņam pa logu. metu, tās nokrīt viņa priekšā un tām noplīst haizivs kulons, viņš nočukst pizģets un aiziet.

vakarā mamma mani piespiedu kārtā ved pie radiniekiem, jo jāsavāc iedzēris tētis. mums tur esot mazliet jāpasēž. un es sēžu, šo to ieēdu, bet ne daudz, jo mamma teica, ka mājās ir kartupeļi un gaileņu mērce, un es mīlu gaileņu mērci. un man sniedz alu un es saku nē, un man sniedz viskiju un es saku nē, jo aizvakar man bija briesmīgas pohas, un man sniedz ēdienu, un es saku, ka es vairs neko negribu. un viņi neapstājas un dod man visu rokās, ieskaitot medus burku - vai es negribot. paņemu dakšu, jo karotes nav, mazliet ieēdu un dodu atpakaļ, un man saka, ko es te niekojoties, ka īsti veči dara tā - un no burkas iedzer divus milzīgus malkus un mammai un tētim pēkšņi izsaka pieņēmumu, ka varbūt man patīkot veči, jo es te tagad dīvaini uzvedoties. mazais dīvainais jānītis. dāvītis brālītis jau arī man pirms gadiem astoņiem teica, ka es pat staigājot dīvani - rokas par maz kustinot, un tad viņš rādīja man pareizo veču gaitu. bet tagad es arī dīvaini medu ēdot, tāpēc man divdesmit gados mācīs arī ēst, lai es nebūtu dīvains. bļe, skolotāji. un es gribu gāzt otrādi galdu, spļaudīties, uztaisīt milzīgu kupri, piepūst punci kā alusvēderu, vēzēt rokas trīs simt sešdesmit grādos, lai neviens neiebilstu, izdzert visu medus burku, lai neviens neiebilstu, skaļi nopirsties un nokliegties, lai visi iet dirst, jo runājot es arī pārāk klusi.