lmr

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
10:37: ziemassvētkos notiek kaut kāda bezpersonisku, lētu mēslu riņķošana, kad radinieki saskrienas ķīniešu sūdu veikalā, abi savos groziņos liekot šokolādi ar dolārzīmi, ar kuru plānojuši viens otru apdāvināt, un apkārt starp alkohola pudelēm, krūzēm ar govīm un dušas cepurēm dejo mazi plastmasas salaveči, viņiem uz rokām rotē plastmasas zelta gredzeni un viņu plastmasas kamanas velk plastmasas rūdolfs, un fonā snieg putuplasta sniegs.

drogās pirku dezodorantu, tur sirms pārītis - vecis griež vaļā dezodorantu korķus, osta tos un saka

- šitam nemaz nav smak`s, šitam nemaz nav smak`s, nejūt nemaz to smak`.

tikmēr viņa sieva ar lupu pēta cenu zīmes un ierauga, ko es paņemu

- paņem šito, paņem ko tas jaunēklis paņēma.. šito nīveja, viņam jau ir pieredze.
- jājā, šitais kūl kik ir labs.

vēlāk maisiņā lieku brīnumsveces un tualetes papīru, un ieraugu, ka rindā aiz manis stāvējusi iepriekšējās skolas audzinātāja, atkal nokrāsojusi sarkanus matus, un pamāj man ar uzacīm, un es viņai pretī, un man kauns, jo es neesmu mazgājies un tīrījis zobus, un man uz vaiga ir milzīga pumpa, mani mati ir otrādi un vēl man ir mazas, neredzamas ūsiņas, kas gaismā mirguļo kā gliteri virs lūpas.

vēlāk vecmamma ienāk istabā ar grāmatu. uzliek to uz manām trīs grāmatām, kuras plānoju šonedēļ izlasīt, un saka, lai izlasu tagad šito, jo būs prom jādod. grāmata ar kosmosu uz vāka - "prātam neaptveramais".
pirmā brīvlaika diena un viņa jau grib, lai savu prātu nodarbinu ar prātam neaptveramo. pašķirstīju un neko jaunu neuzzināju. es īsti nezinu, cik daudz viņa pati pirms tam zināja. varbūt viņu pārsteidza jaunumi, ka zeme nav visuma centrs un ka saulīte vispār ir baigi liela.

vēlāk viņa uz trim stundām ar mandarīnu kilogramu nozūd baznīcā, pa to laiku nolieku grāmatu atpakaļ viņas istabā, kur viņas gultā guļ un blusas pārvalkā iekasa suņi.
čau dāvītjancīti, pēc tam viņa stāsta, ka viss ir šausmas, ka laikam jau visi nonāksim tajā ellē, ka viņa tagad uzzinot daudz ko tādu, par ko iepriekš vispār nebija stāstīts, un ka viņa vairs nezinot, vai maz pareizi dieviņu lūgusi, un tā dziedniece, kas runāja tajās eņģeļu mēlēs, kurās viņa nemākot runāt, tikai vienu vārdiņu esot kārtīgi dzirdējusi, bet nu izklausoties kā ĀAāāĀaāAāĀAĀAĀĀĀaāāa, esot viņai teikusi, ka vēl viņa nemiršot, bet dieva vārds viņai pasaulē jāizplata, un tā jau ir tā pēdējā zīme, kad dieva vārds pasaulē būs izplatīts, tad neviens nevarēs teikt, ka nebija dzirdējis, tad viņi visi uz elli, bet nu es jau domāju, ka es pietiekami daudz daru, es te ar jums parunāju, es tās kristus pieņemšanas vēstulītes nosūtīju, es ar mammas palīdzību tās simts bībelītes atdevu, un es tagad biju tādos alfas kursos, paskaties uz šito grāmatiņu, kuru iedeva, tādu katram kristietim vajaga, un viņi visi tur tik gudri un tik daudz bērnu un jauniešu tavā vecumā, un meitenītes tik skaistas kā no grāmatas, un visi sit plaukstas, lūdzot dievu, un dzied tās skaistās dieva dziesmas, tās skaistās meitenītes, dāvjancīti... es jau domāju, ka jums vajag pa vasaru pieteikties tai vasarsvētku draudzei, jums jāsameklē draudze! mums tur astoņdesmit cilvēki, visi kā brāļi un māsas, labi draugi. jā..jā...

un tad viņa šūpojas uz manas gultas stūra, pasaka kaķim, ka jāiet gulēt, un sāk stāstīt par kaimiņu suni, un es uz viņu neskatos, nesaku ne vārda un bakstu tamboradatu galda caurumos, ar lupu skatos uz saviem nagiem un ēdu c vitamīnu.

viņai tā jaunā sunīša tik žēl, būs tāds pats liktenis kā iepriekšējam, viņa pa naktīm neguļot, tikai raudot un skatoties ārā pa logu, jo viņa nevar aizmigt tā suņa gaudošanas dēļ. rakstīs vēstuli, pa nakti ieliks kaimiņiem pastkastē, ka vai tad nu šitā varot, tik mazā nožogojumā, ka sunītis pa savām kakām vien skraida, un no rīta tikai izliekot ārā putru, kas aukstumā sasalstot, un tad viņš visu dienu nevarot paēst, un viņa parakstīšot vēstuli kā garāmejošs patversmes suņu staidzinātājs, citādi kaimiņi noteikti noindēs mūsu suņus, un vēl viņa nopirkusi piemājas veikalā nocenotu maizi un apziedusi ar taukiem un devusi viņam, un cik viņš priecīgs bija, un viņa kājas ņigu ņagu un tad viņa atradusi to mūsu suņu zilo rotaļbumbu un pa kluso iemetusi viņam aiz žoga, un kā viņš spēlējies, cik pasakaini, un tagad katru reizi, kad viņa ejot garām, viņš priecīgs rejot un gaidot ēdienu. ja viņi nekā nedarīšot, viņa zvanīšot dzīvnieku aiztāvjiem.

Mūzika: interpol - song seven

Comments

From:[info]imago_dei
Date:22. Decembris 2014 - 11:47
(Link)
paldies, ekselenti.
[User Picture]
From:[info]winstons
Date:22. Decembris 2014 - 13:12
(Link)
ai veci cilvēki ir žēlīgi. mana ome kraj naudu savām bērēm
Powered by Sviesta Ciba